Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Biezās parādes durvis ar ložudrošajiem stikliem bija grūti aiz­vērt, un Makjavelli piepeši atskārta, ka tieši šādu sīkumu dēļ uz­mācas ilgas pēc Dagana.

Dagans viņam bija nokalpojis gandrīz četrsimt gadu — no brīža, kad Makjavelli viņu savainotu un jau mirstošu uzgāja Kapri salas Zilajā grotā. Viņš izdziedēja Daganu, un par atlīdzību tas kļuva par maga kalpotāju, sekretāru, miesassargu un, visbeidzot, par draugu. Abi bija apceļojuši pasauli, spēruši kāju pat vienā otrā no drošākajām Ēnu valstībām. Dagans bija atklājis magam visādus brīnumus, savukārt viņš neradījumu iepazīstinājis ar mākslu un mūziku. Par spīti dzīvnieciskajam veidolam, Dagans bija apveltīts ar neparasti skaistu un dzidru balsi. Tikai divdesmitā gadsimta ot­rajā pusē, kad mags pirmoreiz dabūja dzirdēt vaļu valdzinošās dziesmas, viņš saprata, kas tās par skaņām, ko prot izdziedāt Dagans.

Gandrīz piecsimt gadu Makjavelli nebija nevienu sev laidis klāt. Tāds trīsdesmitgadnieks būdams, viņš 1502. gadā bija appre­cējis Marietu Korsīni, un turpmākajos divdesmit piecos gados abiem sadzima seši bērni. Bet, kļuvis nemirstīgs, viņš bija spiests "nomirt", lai neatklātos fakts, ka vecāks viņš vairs nepaliks. Tum­šais Vecais, kas deva magam nemirstību, iepriekš netika brīdinājis, ka būs vajadzīgs šāds triks. Atstāt Marietu un bērnus bija neizsa­kāmi smagi, taču Makjavelli visus pieskatīja līdz pat viņu mūža galam. Vajadzēja arī noskatīties, kā viņi noveco, vārgst un aiziet nāvē: tā bija nemirstības veltes ēnas puse. Kad nomira Marieta, viņš maskējies piedalījās izvadīšanā un tad nakts aizsegā aizgāja pie sievas kapa, lai atvadītos un zvērētu, ka laulības ceremonijā doto solījumu turēs godā mūžīgi mūžos un otrreiz vairs neprecē­sies. Zvērestu viņš nebija lauzis.

Pa koka paneļiem izlikto gaiteni Makjavelli aizsoļoja līdz ma­zam, apaļam galdiņam un piespieda delnu pie Čezāres Bordžas bronzā lietā krūšutēla. — DelTarte della guerra, — viņš skaļi izru­nāja, vārdiem atbalsojoties tukšajā gaitenī. Kaut kas noklikšķēja, un daļa sienas atslīdēja vaļā, skatam atklājot Nikolo privāto kabi­netu. Kolīdz viņš iegāja telpā, durvis nošņākdamās aizdarījās un iedegās nišās ieslēptie gaismekļi. Šādu istabu — privātu, slepenu — mags bija iekārtojis visur, kur dzīvojis. Te bija viņa valstība. Kopā ar Marietu pavadītajos gados sievai bija liegts ieiet viņa privātajās istabās, un turpmāko gadsimtu gaitā pat Dagans nevienā no tām nebija spēris kāju. Senāk kabinetos varēja iekļūt tikai pa slepenām ejām, tās sargāja dzelkšņoti, ar asmeņiem aprīkoti slazdi, vēlāk — sazin cik slēdzeņu un sarežģītu, rokām kaltu atslēgu. Tagad, div­desmit pirmajā gadsimtā, kabinets bija seifs ar sprādzienizturīgu karkasu, ko varēja atvērt ar datorslēdzenē atpazīstamu delnas no­spiedumu un balsi.

Istaba bija ideāls kubs ar skaņas izolāciju. Loga neviena, un divas sienas visgarām klāja gadsimtu gaitā sakrātās grāmatas.

Līdzās noputējušiem vaskadrānā ievākotiem foliantiem grēdojās ādas iesējumi, nodzeltējuši pergamenti bija sakrauti vienkopus. Papīra un sadiegtas ādas tīstokļiem kaimiņos glabājās mūsdienu mīkstvāku izdevumi košos vākos. Un visām grāmatām bija tāds vai citāds sakars ar Vecajiem. Makjavelli izklaidīgi sakārtoja sašķie­bušos četrtūkstoš gadu vecu akādiešu māla plāksnīti, kas stāvēja uz izdrukas no interneta vietnes, veltītas mitoloģijai. Fleimels bija apsēsts ar domu, ka nedrīkst pieļaut tumšo Veco atgriešanos šajā pasaulē, bet Dī vienlīdz kaismīgi tiecās pasauli atdot tās saimnie­kiem, Makjavelli savas pūles veltīja tam, lai atklātu patiesību par senlaiku pasaules mīklainajiem valdniekiem. Mediči galmā viņš citstarp bija iemācījies arī to, ka zināšanas ir vara, tāpēc apņēmies atklāt Vecajo noslēpumus.

Sienu iepretim durvīm pilnībā klāja datorekrāni. Makjavelli nospieda pogu, un tie visi atdzīvojās, rādīdami katrs savu. Tur bija Parīzes skati, vēl kāds ducis pasaules galvaspilsētu, un četros mo­nitoros ņirbēja pasaules nacionālo un starptautisko raidkanālu ziņas. Vienā, lielākā par pārējiem, attēls bija pelēks, graudains un kustīgs. Atsēdies ādas krēslā ar augstu atzveltni, Makjavelli vērās ekrānā, lūkodams saprast, ko īsti redz.

Tas bija video, sūtīts no automašīnas, kas izsekoja Dī.

Par melno limuzīnu pašā ekrāna vidū viņš nelikās zinis — pē­tīja ielas. Kurp Dī brauca?

Angļu mags teicās braukt uz lidostu, kur viņa privātā lidma­šīna būšot uzpildīta ar degvielu. Teicās doties uz Londonu un at­sākt alķīmiķa medības. Makjavelli lūpu kaktiņi savilkās smīniņā. Uz lidostu Dī noteikti nebrauca — brauca atpakaļ, uz pilsētu. Instinkts itāli nebija vīlis — Dī tiešām kaut kas bija aiz ādas.

Ar vienu aci šķielēdams uz ekrānu, Makjavelli atvāza klēpjdatoru, to iedarbināja un pārvilka rādītājpirkstu pār iebūvēto pirkstu nospiedumu lasītāju. Aparāts ieslēdzās darbības režīmā. Būtu viņš izmantojis citu pirkstu, cietā diska saturs automātiski pašiznīcinātos.