Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Nikolass Fleimels sēdēja pie diviem kopā saslēgtiem LCD mo­nitoriem. Viljams Šekspīrs sēdēja viņam pie kreisā sāna, Džošs līkņāja abiem aiz muguras, no angļu nemirstīgā turēdamies, cik iespējams, pa gabalu un cenzdamies elpu vilkt tikai caur muti. Ko­līdz Šekspīrs pakustējās, gaisā uzvēdīja smirdoņa, bet, kamēr viņš sēdēja nekustēdamies, smaka palika krājamies visapkārt kā blāķis. Palamēds ar Sofiju bija laukā — baroja suņus.

—  Tici man, nav nekā vienkāršāka, — Šekspīrs pacietīgi skaid­roja, acis aiz briļļu stikliem iepletis kā paplātes, — nekas vairāk par zīlēšanas burvestību, ko Dī man iemācīja pirms vairāk nekā četr­simt gadiem.

—   Vai šajā mirklī būtu vērts norādīt, ka dators ir izslēgts? — iejaucās Džošs, piepeši apjautis to, to neviens cits laikam nebija pa­manījis. — Tikai monitori darbojas.

—    Bet mums jau vajag tikai monitorus, — mīklaini atteica Šekspīrs, palūkojies uz alķīmiķi. — Dī zīlējot vienmēr izmantoja atstarojošu virsmu…

—  Zīlējot? — Džošs saviebās. Fleimels arī bija lietojis to pašu vārdu. — Ko tu ar to domā?

—    Senfranču descrier, — Šekspīrs nomurmināja, — tas no­zīmē — 'pasludināt' vai 'parādīt'. Dī gadījumā — 'atklāt'. Tolaik, kad biedrojāmies, viņš allaž līdzi nēsāja spoguli.

Fleimels pamāja. — Viņa slavenais stiprais akmens vai burvju lēca. Esmu lasījis rakstos.

—  To viņš savā Mortleikas mājā rādīja pašai karalienei Eliza­betei, — Šekspīrs vēstīja. — Elizabete tā pārbijās no tā, ko redzēja, ka aizskrēja, atpakaļ neskatīdamās, un vairs nerādījās. Doktors mācēja ieskatīties stiklā tā, ka tur parādījās jebkurš un jebkas visā plašajā pasaulē.

Fleimels pamāja. — Cik esmu prātojis par to, kas tas tāds.

—   Izklausās pēc televīzijas, — ieminējās Džošs. Un tūdaļ ap­ķērās, ka runā par kaut ko, kas pastāvējis septiņpadsmitajā gad­simtā.

—   Jā, gandrīz televīzija, vienīgi viņā galā nav kameras, kas pārraida attēlu. Vecajo tehnoloģijas krāms, — Šekspīrs piebilda, — saimnieka velte. Man šķiet — organiska lēca, ko darbina ar auras palīdzību.

—  Un kur tā ir tagad? — Fleimels nenocietās.

Šekspīrs pasmaidīja, sakniebis lūpas. — To es viņam nočiepu tajā naktī, kad aizbēgu. Gribēju paturēt un, kazi, pat izmantot, lai viņu iegāztu. Bet tad apjēdzu, ka spogulis Dī saista ar viņa saimnieku, tātad varētu arī mani ieraut tajos pašos sakaros. Nu, iesviedu to Temzā tur, kur vēlāk netālu uzcēlām Globusa teātri.

—  Varbūt turpat vien guļ, — Fleimels nomurmināja.

—   Tur nez cik sanesu un duļķu virsū, simtiem gadu pagājis. Bet tas nekas: Dī mācēja — un tā arī darīja — zīlēšanai izmantot jebkādu gludu virsmu: spoguļus, logus, stiklu, apstrādātus kristā­lus, bet tad atklāja, ka vislabāk darbojas šķidrumi. Aurai mijiedar­bojoties ar šķidrumu, tas maina savas īpašības, top atstarojošs, tā ka tur iespējams saredzēt cilvēkus un vietas, lai kurā vietā un laikā. Ja pietika laika un spēju kārtīgi sagatavoties, viņš spēja ielū­koties pat nomaļākajās Ēnu valstībās. Tāpat — ja vajadzēja lūkoties zvēra vai putna acīm. Tie tapa par viņa spiegiem.

—  Tu brīnums! — Fleimels piekrita, pārsteigumā nošūpodams galvu. — Kaut viņš būtu kopā ar mums, pret Tumšajiem vecajiem!

—    Parasti doktors izmantoja skaidru avotūdeni, lai gan rei­zumis, zinu, arī sniegu, ledu, vīnu vai pat alu. Der jebkurš šķid­rums. — Paliecies uz priekšu, Šekspīrs piesita pie monitora melnā plastmasas rāmja. — Un kas mums te ir? Šķidrie kristāli?

Alķīmiķis ieplēta gaišās acis, tad saprotoši pamāja. Iebāzis roku azotē, viņš izvilka mazītiņu, aukliņā iekārtu pensneju un uz­sprauda to uz deguna. — Bet protams, — viņš nočukstēja. — Un šķidro kristālu īpašības iespējams mainīt, ja tos pakļauj elektriska­jam vai magnētiskajam laukam, tādējādi mainot to sakārtojumu. —

Uzsitis knipi, viņš rādītājpirksta galā uzbūra sīku, zaļu dzirkstelīti. Piesmakušo baraku pārņēma piparmētru smarža, un abos moni­toros tūliņ ieņirbējās tādi kā dūmu mutuļi. Fleimels novēcināja pirkstu, abi ekrāni iegaismojās balti, tad zaļi, un tad piepeši vērtās spoguļos, kuros atainojās gan viņš pats, gan Šekspīrs, gan Džošs. — Mūžam nebūtu iedomājies. Ģeniāli!

—   Paldies, — nomurmināja Šekspīrs, par tādu uzslavu gluži samulsis, viņa vaigi pārklājās sarkaniem pleķiem.

—  Un kas ir spogulis otrā galā? — Fleimels jautāja.

—   Zirnekļa tīmeklis, — bards nāca klajā ar pārsteidzošu at­bildi. — Esmu atklājis, ka ne pilīs, ne būdiņās zirnekļtīklu netrūkst. Pavedieni lipīgi, šķidruma pietiek, un iznāk lieliski burvju spoguļi.

Fleimels no jauna pamāja nepārprotamā cieņā.

—   Tagad mums vajadzīgs tikai kaut kas, kas jūs sasaista ar Pereneles kundzi.

Nikolass no labās rokas novilka smagu sudraba aproci. — Perenele to man pati uzmeistaroja, — viņš pavēstīja, aproci nolikdams uz galda. — Pirms simt gadiem, drusku senāk, viens dārgumu meklētājs mūs dzenāja cauri visai Amerikai. Bruņojies ar sudraba lodēm. Laikam domāja, ka esam no vilkačiem.

—   Vilkači un sudraba lodes? — Šekspīrs nospurdzās un no­grozīja galvu. — Ak kungs, kas tie mirstīgie par dumiķiem!