Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Nikolass pasmaidīja. — Jā, bet tas bija vakar. Šodien esam Lon­donā, bet ne uz ilgu laiku, jo es gribētu tikt projām, cik drīz vien iespējams. Vai vari tikt projām no salas?

—   Diemžēl ne. — Burve skumji pasmaidīja. — Sala ir Dī īpa­šums. Pa cietuma gaiteņiem klīst sfinksa, kamerās čum un mudž briesmoņi, jūru sargā nereīdas.

—  Turies: es nākšu tev palīgā, — Nikolass apņēmīgi izspēra.

Perenele pamāja. Nebija ne mazāko šaubu, ka alķīmiķis centī­sies viņu glābt. Vai ieradīsies laikus — tas jau bija cits jautājums. — Zinu. — Abi kopā bija nodzīvojuši tik ilgi, turklāt lielāko daļu pēdējo simt gadu tik salīdzinoši omulīgi un nost no visu acīm, tik maz dabūjuši cīnīties ar Vecajiem vai Nākamo paaudzi, ka bija jau aizmirsies, ko visu vīrs zina un prot. — Tev ir kaut kas padomā?

—    Parīzē dabūju mūsu veco ceļu karti. — Viņa acis blēdīgi iemirdzējās. — No Solsberijas līdzenuma varam tikt pa tiešo uz Tamalpaisu. Turp dosimies, kolīdz… — Viņš aprāvās.

Perenele manīja, ka viņš vilcinās, un uzvilnīja arī satraukums.

—  Kad? Kas tev padomā, Nikolas?

—    Vispirms man šis tas jānokārto Londonā, — viņš teica.

—  Gribu, lai bērni ar vienu otru satiekas.

Perenelei tūdaļ prātā iešāvās sazin cik vārdu, neviens nebija no labajiem. — Ar ko?

—   Ar Gilgamešu. — Perenele pavēra muti, lai ko iebilstu, bet vīrs pretim vērās ar pārlieku akmenscietu skatu. Nikolasa acis iezibsnījās, un viņš tikko jaušami pameta ar galvu uz Džoša pusi.

—  Gribu, lai viņš iemāca bērniem Ūdens maģiju.

—   Gilgamešs, — viņa nodvesās. — Tas ķēniņš. — Izmocījusi smaidu, viņa piebilda: — Pasveicini no manis.

—    Pasveicināšu. — Fleimels pamāja. — Esmu pārliecināts, ka viņš tevi nav aizmirsis. Un ceru, ka parādīs mums ceļu uz mā­jām, — alķīmiķis piebilda.

—  Izstāsti ātri, Nikolas: vai viss labi? Vai bērni sveiki un veseli?

—   Jā, dvīņi ir pie manis, — Nikolass atbildēja. — Abi atmodi­nāti, Sofija dabūjusi gan Gaisa, gan Uguns maģiju. Džošs gan pa­gaidām neko nav dabūjis.

Kamēr vīrs runāja, Perenele vēroja Džošu. Lai cik raustīga bija bilde, viņa ne tik daudz redzēja, kā samanīja, cik viņš vīlies.

—  Man tik daudz tev stāstāms, — Fleimels nerimās.

—    Pats par sevi. Bet. Nikolas, nekļūsti nepieklājīgs, — Pere­nele viņam aizrādīja. — Neesi mani iepazīstinājis ar… — Pirms vārdi izskrēja pār lūpām, viņa atskārta. — Šekspīra jaunskungs?

Vīrelis, kas sēdēja līdzās Fleimelam, paklanījās, cik zemu vien spēdams. — Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Perenele cieta klusu. Iesmeldzās plecs, kur pēc Šekspīra node­vības bija trāpījusi lode, tomēr, pretstatā Nikolasam, viņa uz zēnu nekad nebija turējusi ļaunu prātu. Jo labi zināja, cik labi Dī māk pierunāt visus uz visu ko. Visbeidzot viņa piešķieba galvu. — Vila jaunskungs? Labi izskatāties.

—    Paldies, kundze. Pirms gadiem četrsimt es jums par godu sarakstīju šīs rindas: "Nedz vītums skar to gadu gaitā, nedz vienums kāds tik daudzveidīgai lemts," un šķiet, joprojām nav melots. Jūs esat tikpat skaista kā vienmēr. — Šekspīrs ievilka dziļu, trīsošu elpu. — Esmu jums, kundze, atvainošanos parādā. Manis dēļ gandrīz tikāt nogalēta. Es kļūdījos.

—  Tu nostājies neīstajā pusē, Vil.

—   Zinu, kundze. — Skumjas nemirstīgā balsī izskanēja gan­drīz sataustāmas.

—   Bet kļūdu tu nepieļāvi. Skaidrs, ka kļūdījies tu būtu, ja būtu neīstajā pusē palicis! — viņa nočivināja.

Bards pasmaidījis mēmā pateicībā pielieca galvu.

—    Perij, es nepatiesi turēju aizdomās misteru Šekspīru. Viņš nav magam draugs. — Nikolass novēcināja roku. — Un viņš mums palīdzēja sazināties.

Perenele paklanījās. — Paldies, Vil. Pat nezinu, kā lai pateicos, ka redzu Nikolasu sveiku un veselu.

Šekspīram vaigos sakāpa asinis, piesarka pat viņa plikais galvvidus. — Man ir tas gods, kundze.

—  Un tu, Džoš? Kā tev?

Zēns pamāja. — Laikam nekādas vainas. Tiešām labi.

—  Un Sofijai?

—   I.abi! Apguvusi Gaisu un Uguni. Derēja redzēt, ko viņa iz­darīja ar Dievmātes katedrāles gargujām!

Pereneles zaļās acis pievērsās vīram, un viņas uzacis parāvās uz augšu mēmā jautājumā.

—   Es taču teicu — tik daudz kā stāstāma. — Alķīmiķis palie­cās uz priekšu. Vispirms ierunājās angliski, tad pārgāja uz jaunības laika franču mēli. — Bijām slazdā, ielenkumā, pilsētas gvardi nāca virsū. Puika pastiprināja māsas auru, sudrabs un zelts aizgāja reizē. Spēks — neiedomājams. Abi satrieca Di un Makjavelli, kopā ņemtus. Perenele, beidzot ir — mums ir leģendārie dvīņi!

Zirnekļtīkls noraustījās spējā vēja brāzmā, kas atšalca šurp pa gaiteni. Nikolasa seja saplīsa miljonos sīku sejiņu, kas vīdēja ik tīmeklī trīsošā lāsē. Tad lāses atkal saplūda un spogulis atjaunojās.

—   Kundze… — spēji iečukstējās de Aijala, — kaut kas tuvojas.

—  Nikolas, — Perenele steigšus sacīja, — man jāiet.

—  Būšu klāt, cik drīz vien varēšu, — alķīmiķis atsaucās.

—  Zinu. Tikai piesargies, Nikolas. Redzu, ka tu noveco.

—   Perij, lūdzu vēl drusciņu padoma! — Nikolass neatlaidās.

—   Misters Šekspīrs domā, ka mums jāpaliek tepat un jācīnās. Bet nupat esam Londonā, kas ir Dī rokās, turklāt skaitliskā mazākumā. Ko mums iesākt?