Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Gribu spēcināt Pereneles auru ar savējo, — Nikolass izmisis atsaucās. — Vetalas viņu saplosīs gabalos. Vienīgi bīstos, ka man spēka par maz. — Bailes viņa balsī bija skaidri nolasāmas.

Džošs saskatījās ar māsu un, redzējis viņu tikko jaušami pa­mājam, teica Nikolasam: — Es palīdzēšu.

—  Mēs palīdzēsim, — Sofija piebalsoja.

Dvīņi nostājās blakus alķīmiķim, Sofija pie labās, bet Džošs — pie kreisās rokas; abi uzlika roku Nikolasam uz pleca. Paskatījies uz māsu, Džošs ievaicājās: — Un ko nu?

Un tobrīd baraku piestrāvoja gandrīz šķebinošs spēcīgu smaržu jūklis: apelsīns un vaniļa, āboliņš un piparmētra, tad vēl piedegusi gaļa, nemazgāta miesa un salijuši suņi.

Saracēņu bruņinieks kaut ko kliedza, bet to neviens nedzir­dēja, jo zeltā un sudrabā iesprakšķējās dvīņu auras, kas, sastopo­ties ar alķīmiķa padzisušo zaļo auru, uzvirmoja un uzdzirksteļoja, un arī tā acumirklī iegaismojās, iespīgojās, zelta putekļu un sud­raba stīgu caurausta.

—  Alķīmiķi, — Palamēds kliedza kliegšus, — tu mūs visus pa­zudināsi!

—   Perenele! — Nikolass sauca, uzplādams plaukstu monitora ekrānam. Zaļzelta un sudraba pavedieni, aizlocījušies lejup pa delmu un apvijuši ik pirkstu, iezīdās ekrānā.

Ekrāns pa labi pārsprāga uz pusēm, gaisā uzvijās biezi, melni dūmi, un tad smalka, dzidra un skaidra atskanēja Pereneles balss.

—   Nikolas! Beidz! Tūlīt pat izbeidz! — Izklausījās, ka viņa ir šausmās.

Monitorā pa kreisi uzliesmoja un apdzisa Pereneles sniegbaltā aura.

—  Nikolas! — Perenele iekliedzās. — Tu esi mani nogalinājis!

Un tad ekrāns sakusa smirdošā plastmasas un stikla pļeckā.

21. NODAĻA

Doktors Džons Dī iesoļoja Londonas lidostas atbraucēju zālē un nemaz nebrīnījās, tur ieraudzījis stāvam vīru melnā uzvalkā, baltā kreklā un tumšās brillēs: tam rokā bija lapa ar virsū kārtīgi uzdrukātu vārdu "Dee". Mags jau bija sazvanījis Londonas Enoch Enterprises biroju un pabildinājis, ka ierodas.

—   Es esmu doktors Džons Dī, — viņš pieteicās vīram un pa­sniedza mazo ceļasomu. Klēpjdatoru gan paturēja.

— Jā, ser, pazinu. Nāciet līdzi.

Vīra balsī Dī manīja vieglu Tuvo Austrumu akcentu: gandrīz bija gatavs zvērēt — ēģiptietis. Abi aizgāja līdz nemarķētam, mel­nam limuzīnam, kas stāvēja tieši durvju priekšā, kur stāvēt bija aizliegts. Atvēris aizmugures durvis, šoferis atkāpās, un tobrīd Dī sajuta nāsīs iesitamies pazīstamu smaržu. Kā zibens spēriens nāca atskārta, ka ne šoferi, ne mašīnu nebūt nav sūtījusi viņa firma. Uz­reiz gribējās apcirsties un bēgt… bet tad viņš saprata, ka nav jau kurp. — Paldies, — viņš pieklājīgi pateicās, iesēzdamies krēslai­najā salonā. Durvis aizvērās — aizlēdzās ar klusu klikšķi. Smārds salonā jautās tik spēcīgs, ka elpu ņēma ciet. Viņš, klusu sēdēdams, noklausījās būkšķī, ar kādu ceļasoma tika iekrauta bagāžniekā, pēc brīža automobilis izkustējās no vietas.

Mags nolika klēpjdatoru līdzās, tad pagriezās pret līdzbrau­cēju, kas sēdēja turpat blakus, ādas sēdeklī. Izmocījis smaidu, viņš ierunājās: — Kundze, jāatzīst, esmu pārsteigts. Un, protams, man prieks jūs redzēt.

Stāvs puskrēslā sakustējās, nošvīkstēja drānas. Tad salonā iedegās lampiņa, un Dī, lai gan smaržas dēļ jau gatavs ieraudzīt to, kas ieraugāms, tomēr satrūkās, ieraugot milzīgu lauvenes galvu turpat blakus. Gaismā iezibējās milzīgie, draudīgie ilkņi un leknās ūsas. Tumšā vecā Basteta paslēja galvu un uzlūkoja viņu ar liela­jiem, dzeltenajiem, ar šķērsenisku melnu svītru pāršķeltajiem re­dzokļiem. — Tu man arvien vairāk nepatīc, doktor Džon Dī, — viņa noņurdēja.

Doktors izspieda smaidiņu, tad novērsās no asajiem zobiem un notrausa iedomātu puteklīti no piedurknes. — Tātad esat vairā­kumā; sazin cik ir tādu, kam nepatīku. Bet, godīgi sakot, — viņš bezbēdīgi piebilda, — man nepatīk cilvēki. Gandrīz visi. Taču ticiet man, kundze, esmu kalpojis tikai jums.

Gaismiņa nodzisa, Basteta tumsā vairs nebija saskatāma.

Piepeši prātā iešāvās kāda doma, un Dī ievaicājās: — Man šķita, ka neciešat dzelzi. Ka tāpēc nebraucat mašīnās.

—   Dzelzs mani nemaitā kā daudzus Vecajos. Ik pa laikam pa druskai varu ciest. Turklāt te pa lielākai daļai ir oglekļa šķiedras.

Dī nopietni pamāja, prātā iegrāmatojot, ka ne visi Vecajie bai­dās no dzelzs. Līdz šim bija šķitis, ka tieši dzelzs aizbaidījusi Veca­jos no šās pasaules. Četrsimt gadu kalpības, un vēl aizvien tik daudz nezināma…

Automobilis palēnināja gaitu, tad apstājās. Caur aptumšoto logu bija tikko saredzama luksofora sarkanā acs. Nogaidījis, kad tā vērtās zaļa, viņš sadūšojās. — Vai drīkstu vaicāt, ko tādu esmu sa­darījis, lai jūs saniknotu? — viņš iebubinājās, pats priecīgs, ka balss netrīsēja. Basteta bija pirmās paaudzes Vecā un viena no Danu Tālis valdniecēm. Kad sala nogrima, ēģiptieši viņu pielūdza vēl paau­dzēm ilgi, un gan inki, gan ķīnieši bijāja kaķus, pieminot laikus, kad viņa staigāja pa zemes virsu.

Nošvīkstēja papīrs, pāršķīrās lapas, un Dī atskārta, ka Vecā lasa aklā tumsā.