Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Reiz viņš bija varonis, tad pārtapa briesmonī, — Basteta no­vilka. — Par dabas stihiju — nevaldāmu, neparedzamu un neiedo­mājami bīstamu.

—  Šķiet, ka viņš tev ne sevišķi patīk.

—   Patīk? — Basteta atsaucās. — Es viņu mīlu. Un tieši tāpēc, ka mīlu, negribu, lai viņš atkal ārdās pa visu pasauli.

Dī samulsis nogrozīja galvu. — Man šķita — gaidāmajā kaujā Marss mums lieti noderētu.

—   Dusmās viņš spēj nopostīt visu pasauli un ik Ēnu valstību, kas ar to sajūgtas… Un tad kādam cilvēku varonim vai Vecajo kau­jiniekam vajadzēs viņu nobendēt pavisam. Vismaz tagad es zinu, ka viņš ir katakombās un drošībā.

Dī raudzīja apjēgt, ko tikko dzirdējis. — Kā tu vari teikt, ka mīli viņu, un tomēr gribēt, lai savas dienas viņš vada kā dzīvs mironis?

Drīzāk sajūtami, nevis sadzirdami, turpat degungalā garām aizšāvās nagi. Pārsprāga un nošņācās caurdurtais ādas sēdeklis. Kad Basteta beidzot ierunājās, viņas balss apvaldīti trīsēja. — Cil­vēku ciltis gadu gaitā Marsu dēvējušas visādos vārdos. Man viņš ir Hors… Mans mazais brāļuks.

Dī pārsteigts atkrita atpakaļ. — Bet kāpēc tad Ragana viņu no­lādēja? — viņš vaicāja. — Ja reiz tu saki — lāsts viņu drīzāk sargā.

—  Jo viņa Marsu mīlēja vēl karstāk nekā es. Endoras ragana ir viņa sieva.

22. NODAĻA

Vetala.

Burve atkāpās no neradījuma, kas bija izlauzies cauri tīmek­lim. Pēc visa spriežot, tas bija gulējis aizaustajā kamerā. Pašā pē­dējā brīdī bija izdevies samanīt kustību, bet no nagu kampiena iz­vairīties viņa nepaguva. Raupjais nags pāršķēla miesu — plecs un delms svila vienās ugunīs. Bija skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek laukā, saules gaismā un brūce jāizmazgā. Perenele nodrebinājās, iedomājusies visu to draņķību, kas varēja būt sakrājusies vetalai zem nagiem.

Vampīram aiz muguras pluinījās zirnekļtīkla atliekas. Tajās joprojām sprikstīja zaļas dzirkstis, un Burvei iešāvās prātā, ka tieši tās uzrāvušas nešķīsteni no miega. Ik šķieznā joprojām vīdēja Nikolasa, Džoša un Šekspīra strēmelītes.

Un tad, nokustot tīmekļa pluskām, laukā iznāca otrs tāds pats neradīju ms.

Bija manāms, ka abi ir tik līdzīgi kā dvīņi. No vaiga daiļi, smal­kiem indiešu vaibstiem, nevainojamu ādu un milzīgām, miklām brūnām acīm. Perenele zināja, ka melnos sikspārņa spārnus viņi parasti aptin visapkārt, izkāmējušās, ar pelēku ādu apvilktās mie­sas un nagainās ķetnas atklājot tikai brīdi pirms uzbrukuma.

Kāpdamās atpakaļ pa gaiteni, Perenele raudzīja no vetalām pamazām attālināties, vienlaikus visiem spēkiem cenšoties atsaukt prātā visu, kas par tām zināms. Primitīvi nakts un tumsas radī­jumi, pa pusei zvēri, kas — tāpat kā daudzi no vampīru cilts — ne­cieta gaismu un jo vairāk saules starus.

Vajadzēja tikt līdz kāpnēm gaiteņa galā… bet bija bail apcir sties un skriet, atstājot vetalas aiz muguras.

Aiz vetalām parādījās de Aijala. Rēgs paslēja rokas, izlidoja nešķīsteņiem cauri un izgrūda ilgu, baisu dziļa izmisuma un ne­glābjamas vientulības pilnu vaidu, kas nez cik reižu atbalsojās miklajos mūros. Vetalas par rēgu nelikās zinis. Milzīgās acis vērās tieši uz Burvi, mutes ar spoži baltiem zobiem pavērtas, zodi note­cējuši slienām. De Aijala pagaisa, tad ar spēku aizcirtās durvis, tā ka abas nobira putekļiem. Vetalas nekādi nereaģēja. Tikai lēnām virzījās arvien uz priekšu.

—   Kundze, nevaru līdzēt, — de Aijala bezcerīgi izgrūda, parādī­jies Burvei līdzās. — Man šķiet, viņi zina, ka esmu tikai rēgs un neko nespēju nodarīt.

—  Izskatās izbadējušies, — Perenele nomurmināja, — un zina, ka neesi ēdams. — Piepeši viņa pamanīja, ka zirnekļtīkla šķieznas vampīriem aiz muguras iegailējas vienlaidu dzirkstoši zaļas, un apstājās. Aurā pavīdēja sapluinīts vīra apveids.

—  Perenele.

Nikolasa balss saplūda ar ausij gandrīz netveramo tīmekļa ča­boņu. Alķīmiķim līdzās kaut kas pazibēja, un tad aura uzsprikstīja tik spoža, ka zaļganā gaisma, kas nāca no tīmekļa atliekām, piestrāvoja visu Alkatrazas pazemes gaiteni.

Perenele zināja pārdesmit burvestību, kas lietojamas pret vam­pīriem, taču tad vajadzētu aktivēt auru… un sfinksa tūdaļ būtu klāt kā saukta. Viņa turpināja atkāpties: atlika tikt līdz kāpnēm, tad apcirsties un skriet — cerībā, ka izdosies tikt līdz durvīm, iekams vetalas ir klāt. Varēja izdoties. Vetalas mita mežā, garie nagi bija raduši pie mīkstas zemes un koku mizas, uz gludenā ak­mens klona tie slīdēja. Par apgrūtinājumu bija arī salocītie spārni. Perenele spēra vēl soli atpakaļ, tuvāk gaišajam durvju četrstūrim. Mugura samanīja saules siltumu — bija skaidrs, ka līdz kāpnēm vairs nav tālu.

Un tad tīmekļa šķieznās parādījās Sofija un Džošs, katrs Nikolasam pie sava sāna. Visi trīs sarauktām pierēm saspringti vērās šurp. Nikolasa aura gailēja spoži smaragdzaļa. Sofija viņam pie la­bās rokas uzzibsnīja sudrabaina, Džošs — pa kreisi — iesvēlās zeltā. Tīmeklis iedegās kā lākturis, pielejot ar gaismu visu gaiteni.

—  Perenele.