Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Tu esi švaki pārdzimis, doktor Dī. Saožu — tāda pati tā sēra aura, ko esi izvēlējies. — Tumsā nostirkšķēja lēni un metodiski plēsts papīrs. — Esmu izskatījusi tavu lietu. Nav necik aizraujoša lasām­viela. Var jau būt, ka šajā pasaulē esi mūsu labākais aģents, bet es teiktu — jēgas nekādas. Fleimelus esi tvarstījis un ķerstījis — nekā. Turklāt nopakaļ atstājis sazin cik mirušo un posta. Tev uzdots sargāt Vecajos, tomēr vēl pirms trim dienām tu iznīcināji nevis vienu vien, bet veselas trīs vienkopus sajūgtas Ēnu valstības. Kad nule uzdarbo­jies Parīzē, cilvēki gandrīz dabūja zināt, ka esam, — izsprukām tie­šām par mata tiesu. Tu pat pieļāvi, lai Nidhjegs ārdās pa ielām.

—  Nu, to vispār ierosināja Makjavelli… — mags bilda.

—   Daudzi Vecajie pieprasījuši, lai tiec iznīcināts, — Basteta nodimdināja.

Di satriekts brīdi klusēja. — Bet esmu kalpojis Vecajiem ar sirdi un dvēseli. Gadsimtiem ilgi, — viņš lūdzās.

—   Tu strādā rupji, vecmodīgi, — Vecā kaķe turpināja. — Redz, Makjavelli darbojas kā skalpelis — skadri un precīzi; bet tu — kā zobens, kas tiek švīkstināts riņķī apkārt uz labu laimi. Reiz tu gan­drīz nodedzināji šo pilsētu līdz ar zemi. Īrijā tavējie nogalēja mil­jonu cilvēku. Simt trīsdesmit tūkstošu aizgāja bojā Tokijā. Un, lai cik zudībā aizgājušo, Fleimelus tu tā arī neesi dabūjis rokā.

—   Man tika teikts — dabū rokā Fleimelus un Grāmatu, lai ko tas maksā. Tas bija svarīgākais, — Dī atcirta, ļaudamies dusmām. — Darīju, ko vajadzēja, lai to panāktu. Un pirms trim dienām, at­ļaušos atgādināt, nodevu maga Ābrahama Grāmatu.

—   Un arī tur tu izgāzies, — Basteta salti nosēca. — Visas Grā­matas nebija, tikai daļa. Divu pēdējo lappušu joprojām trūkst. — Vecās elpa paātrinājās, un Dī piepeši atskārta, ka gaļas smaka tumsā piesvēlusies cieši klāt. — Mag, tavs saimnieks ir varens — varbūt stiprākais no mums. visiem, un tāpēc tu vēl esi dzīvajos, — Basteta nerimās. Tumsā iegailējās milzīgas, dzeltenas acis ar mel­nām, naža asmenim līdzīgām zīlītēm. — Kad izskanējusi prasība tevi sodīt vai nonāvēt, tavs saimnieks par tevi iestājies. Es gan brī­nos — un ne es viena —, kam Vecajam tik draņķīgs rīks?

Vārdi saldēja. — Kāpēc tad sauci? — viņš pēdīgi izmocīja. Mute kalta sausa, mēle šķita piepampusi.

Bastetas acis iegailējās. — Tu neesi nekur liekams.

Dī trūka elpas. Sirds sitās kā negudra, viņš centās to valdīt. Šos vārdus viņš pēdējoreiz bija dzirdējis pirms četrsimt gadiem, bet atmiņā tie bija iespiedušies uz mūžu. Neaizmirstami. Visvisādi tieši tie bija noteikuši viņa dzīvi.

Aizgriezies no Bastetas smakojošās elpas, Dī piespieda pieri vēsajam stiklam un vērās laukā, kur tumsā stiepās gaismas svītras. Viņi brauca pa divdesmit pirmā gadsimta Londonu, tomēr, aizvē­ris acis un atsaucis atmiņā iepriekšējo reizi, kad bijis kas tāds, kad izskanējuši tie vārdi, viņš jutās atgriezies Henrija VIII laikos.

Uzvilnīja atmiņas — senas, bet neaizmirstas —, un viņš at­skārta, ka tas vārds nav notērēts netīšām. Basteta bija ļāvusi no­jaust, cik daudz par viņu zina.

1542. gada 23. aprīlī laiks Londonā bija drēgns un lietains, Džons Dī stāvēja iepretim tēvam, Rolandam, Teimzstrītas mājā. Dī bija piecpadsmit gadu vecs, turklāt izskatījās vecāks par saviem gadiem, bet acumirklī jutās gadus desmit vecs. Sakrampējis rokas uz muguras, nespēdams ne pakustēties, ne runāt, ne ievilkt elpu, viņš manīja sirdi sitamies tik stipri, ka līdzi pukstēja visa miesa. Viņš saprata — ja pakustēsies, novelsies gar zemi vai apcirtīsies un izskries laukā kā bērns un, ja ierunāsies, neizturēs un apraudāsies. Bet Rolands Dī bija tepat, un viņa priekšā nedrīkstēji būt vājš. Aiz tēva labā pleca caur mazu rombveida lodziņu bija saskatāma tu­vīnā Tauera virsotne. Viņš stāvēja rāms un kluss, tēvs lasīja.

Džons Dī no sākta gala zināja, ka nav tāds kā visi citi.

Ģimenē viņš bija vienīgais bērns, un no bērna kājas pauda, ka ir īpaši apdāvināts matemātikā un valodās: lasīt un rakstīt viņš prata ne vien angliski, bet arī latīniski un grieķiski, saviem spēkiem apguvis franču valodu, pa druskai arī vācu mēli. Džons bija cieši pieķēries mātei — Džeinai, kas allaž nostājās viņa pusē, kad vaja­dzēja turēties pretim tēvam. Mātes iedrošināts, Džons cerēja iestā­ties Kembridžas Sentdžona koledžā. Bija domājis — cerējis —, ka tēvs priecāsies, bet Rolands Dī bija audumu tirgotājs ar nenozīmīgu vietu Henrija galmā, no pārliekas izglītotības viņš gandrīz vai bai­dījās. Rolandam bija gadījies redzēt, kas ar tādiem gudreļiem no­tiek galmā: karalis bija tik viegli aizkaitināms, un vainīgie jo bieži nonāca aiz restēm vai tika sodīti ar nāvi, palikuši bez zemes īpašu­miem un bez graša kabatā. Džons zināja — tēvs cer, ka viņš pār­ņems ģimenes lietas, un tirgotājam no izglītības vajadzēja tikai tik daudz, lai prastu lasīt, rakstīt un sarēķināt kopā skaitļu stabiņus.

Bet Džons Dī gribēja ko vairāk.