Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Sfinksa iebrēcās kā meža kaķis — ledus saltums stindzināja viņas cilvēkveida seju. — ilgi tā neies. Gan es izsūkšu no tevis spēkus.

—   Mēģini, — Perenele sacīja klusu un gandrīz mīlīgi. — Bet tad vajadzēs man pievērsties tā pa īstam. Personīgi man allaž bijis grūti koncentrēties, kad salst. — Viņa atkal pasmaidīja.

—   Aura tev apdzisīs. — leklabējās sfinksas asie, smailie zobi. Sienas sāka pārklāties ar sarmu.

—  Tiesa. Man ir minūte, varbūt vēl mazāk, iekams aura apdzi­sīs, kāda bijusi. Bet ar to pietiks.

—   Pietiks? — Neradījums trīcēja pie visām miesām. Rumpis un ķetnas bija nosarmojušas baltas, bālie vaigi — sarkani, lūpas — zilas.

—  Pietiks, lai novestu šo te līdz galam.

Sniega lode nupat bija pārauguša ķirbja lielumā. Sfinksa metās tai virsū, milzīgā lauvas ķetna izcirtās caur ledus kristāliem, tad atrāvās, smagi apsaldēta, gluži samelnējusi.

—    Šo jauko burvestību man iemacija kāds Aleutu salu šamanis, — Perenele stāstīja, nākot sfinksai arvien tuvāk. Tā ne­kavējoties rāvās atpakaļ, bet, ķetnām uz apledojušā klona aizslīdot uz visām pusēm, nogāzās garšļaukus. — Aleuti ir īsti sniega un ledus maģijas meistari. Sniegs mēdz būt visāds, — Burve teica. — Mīksts…

No rotējošās lodes izvirmoja pūkainas sniegpārslas un aizdancoja visapkārt sfinksai, šņākdamas iezīdās miesā, acumirklī sasvilstot un izkūstot.

—  Ciets…

Lode izvirda akmencietas ledus lauskas, kas tūliņ cirtās sfink­sai sejā.

—  Un ir vēl sniegputeņi.

Lode pazuda baltā jūklī. Sfinksai virsū triecās sniega blāķis, biezā slānī pārklādams rumpi un galvu. Viņa aizrijās, noklepojās, un svilinošie kristāli ielidoja mutē. Kājām slīdot, sfinksa centās at­kāpties, bet nu jau visu gaiteni klāja ledus kārta. Neradījums rau­dzīja pacelties spārnos, taču sarmas un ledus dēļ tie bija tik smagi, ka tik tikko cilājās.

—  Un, protams, krusa…

Ledus šķembas un gabali zirņa lielumā sāka kapāt aizlaiku mošķi. Izšāvusies no rotējošās lodes, krusas graudi triecās pret sfinksas spārniem kā skrotis, izraudami tajos caurumus.

Briesmone iekaukdamās apsviedās un bēga.

Sniega vētra dzinās pakaļ: krusas graudi lēkāja pa klona grīdu, sitās pret griestiem, šķindināja metāla durvis. Gaitenis visgarām bija iekalts vairākus centimetrus biezā ledus kārtā, dzelzs restes salā krakstēja, ķieģeļi sabirza putekļos, griesti, ledus svara vilkti, gāzās lejup veseliem gabaliem.

Sfinksa jau gandrīz bija aizvilkusies līdz gaiteņa galam, kad griesti nobruka viņai pār galvu, aprakdami zem tonnām smaga akmeņu un metāla blāķa. Un tas tūliņ pārklājās ar pusmetru biezu, dzelzscietu krakstošu, knikstošu mūžīgā sasaluma kārtu.

Aurai apdziestot, Perenele sagrīļojās.

—   Bravo, kundzei — No tumsas iznira Huana Manuela de Aijalas spoks.

Burve atspiedās pret sienu, lēni un smagi vilkdama elpu. No pārguruma trīsēja ik muskulītis, piepūles dēļ smeldza visas malas.

—  Vai viņa ir pagalam ?

—    Diez vai, — Perenele izdvesa. — Savaldīta, aizkaitināta, pārbijusies. Lai nobeigtu sfinksu, ar ko tādu vis nepietiks. Pagrie­zusies viņa lēnām kāpa augšup, turēdamās pie sienas.

—   Tas sniegs un ledus — visai iespaidīgi. — De Aijala aizplanēja tuvāk kāpņu lejasgalam, lai vēlreiz pamielotu acis pie ledusblāķa gaiteņa tālumā.

—   Grasījos mēģināt ko citu, bet nez kāpēc acu priekšā uznira divas kareives, iekaltas ledū; izskatījās pēc valkīrām…

—  Atcerējāties? — de Aijala pārvaicāja.

—   Ne jau es, — Perenele nočukstēja un tad atviegloti uzelpoja, izgājusi spožajā rīta saulē. Aktivējusi auras pēdējās paliekas, viņa pārvilka pirkstus pār brūcēm, lai tās izšķīstītu. Tad, aizmiegusi acis, pavērsa seju pret gaismu. — Man šķiet, tās bija Sofijas atmi­ņas, — viņa pārsteigta sacīja. Un aprāvās — prātā iešāvās stindzi­noša doma. — Valkīras un Nidhjegs atkal siro pa pasauli, — viņa nobrīnījās. Instinkts vēlēja pagriezties pret austrumiem un atvērt acis. Kas notika ar Nikolasu un bērniem? Kur viņi bija iekūlušies?

24. NODAĻA

—   Alķīmiķi! — Palamēds izmisis kliedza. — Tevis dēļ esam pagalam!

Fleimels bija sabrucis iepretim sapostītajiem monitoriem. Āda — sadzeltējusi kā vecs pergaments, ap acīm atkal jaunas rie­vas, bet pierē vēl jo dziļākas. Kad viņš uzlūkoja saracēni, acis vērās stiklainas un aizmiglotas, baltumos — iezaļganas dzīsliņas.

—   Es taču teicu — auru nedarbini, — bruņinieks bārās. — Brī­dināju taču. — Palamēds apcirtās pret Šekspīru. — Gatavojies kau­jai. Cel kājās sargus. — Bards pamājis steidzās laukā līdz ar pieklusušajiem sarkanacu suņiem, kas izkārtojās ap viņu sargājošā lokā. Spokainas un caurredzamas bruņinieka varenajām miesām visapkārt uzaudās važu bruņas, kas tūliņ sablīvējās īstās. — Vai es neteicu, alķīmiķi? Nāve un posts velkas tev nopakaļ. Cik daudzi šonakt vēl mirs tevis dēļ? — viņš nodārdināja, iekams izbrāzās laukā pa durvīm.

Džošs samirkšķinājās, lai aizgainītu melnos plankumus acu priekšā. Māsa sagrīļojās — viņš satvēra Sofiju aiz rokas. — Esmu galīgi bez spēka, — viņš teica.

Sofija piekrītoši pamāja. — Es tāpat.