Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Man teica, ka tā Perenele esot gūstā, vāja, neaizsargāta, — Mazulītis Bilijs noskaldīja, runājot šauriņā, pie neskūtā apakšžokļa piekabinātā Bluetooth mikrofonā. — Vieni vienīgi meli. — Aiz sa­šķaidītiem kukaiņiem notraipītā Thunderbird priekšloga līča otrā krastā skaidri vīdēja Alkatraza. — Un, manuprāt, mums ir pro­blēma. Smaga problēma.

Pasaules otrā galā balsī, kas skanēja skaļrunītī, vērīgi klausījās Nikolo Makjavelli, kravādams savu mazo ceļasomu. Pats viņš ne­bija kravājies kopš neatminamiem laikiem, par to allaž tika rūpē­jies Dagans. — Un kāpēc tu man zvani? — Makjavelli painteresē­jās. Iekrāvis somā trešo pāri kurpnieka šūdinātu kurpju, viņš nosprieda, ka ar diviem pietiks, un trešo atkal izcēla laukā.

—    Man tevi vajag, — Bilijs negribīgi atzina. — Nevarēju ne iedomāties, ka vajadzēs. Biju pārliecināts, ka ar vienu sievišķi pats tikšu galā.

—   Par šādu alošanos ar dzīvību samaksājis ne viens vien, — Makjavelli nomurmināja itāliski, tad atkal pārgāja uz angļu mēli. — Un kas grozījis tavus prātus?

—   Pirms pāris minūtēm Alkatrazā kaut kas noticis… Kaut kas dīvains… stiprs.

—  Kā tu zini? Tevis taču uz salas nav.

Itālis amerikāņu nemirstīgā balsī skaidri saklausīja bijību. — Es sajutu — no triju jūdžu attāluma!

Makjavelli saslējās. — Kad? Tieši cikos? — viņš noprasīja un ieskatījās pulkstenī. Aizgājis līdz telpas otram galam, viņš atvēra klēpjdatoru un pārvilka rādītājpirkstu pār pirkstu nospiedumu lasītāju, lai aparāts atmostas. No Londonas spiegiem bija ienācies vairāk nekā desmit šifrētu e-vēstuļu, visās vēstīts, ka lēcies kaut kas neparasts, un visas rakstītas pīkst. 20.45, mazliet vairāk nekā pirms stundas ceturkšņa.

—  Pirms piecpadsmit minūtēm, — Bilijs teica.

—   Izstāsti, kas notika, sīki un smalki, — Makjavelli lika. No­spiedis podziņu tālrunim sānos, viņš sarunu sāka ierakstīt.

Izkāpis no kabrioleta, Mazulītis Bilijs pie tumšzilajām acīm pielika daudzcietušu zaļu armijas binokli. Mašīnu viņš bija novie­tojis turpat pie Zelta Vārtu tilta, sala tālumā, drusku pa labi, izska­tījās rāma un mierpilna, gozējās pusdienlaika saules staros, bet Bilijs zināja, ka aina ir mānīga. Saraucis pieri, viņš lūkoja precīzi atcerēties, kas bija. — Tur… it kā uzliesmoja aura, — viņš klāstīja.

—  Bet stipra — tik stipru mūžam neesmu redzējis.

Makjavelli balss no okeāna viņa krasta skanēja brīnurn skaidri.

—  Spēcīga aura…

—  Ļoti spēcīga.

—  Pēc kā oda?

Bilijs saminstinājās, instinktīvi ieraudams gaisu nāsīs, bet sa­manīja tikai visuresošo, sāļo jūras smaržu 'ar rūgtenu piesārņo­juma piesitienu. Pakratījis galvu, viņš attapās, ka Makjavelli neko tādu nevar redzēt, un ierunājās: — Ja arī bija, neatceros. Nē, nebija nekā tāda, tiešām.

—  Tad ko tu juti?

—   Tā bija auksta, loti auksta. Un lika iesprakšķēties. manējai. Uz pāris minūtēm zaudēju kontroli. — Bilija balss ietrīsējās. — Do­māju — uzliesmos.

—   Vai vēl kas? — Makjavelli savaldīgi prasīja, gribēdams pie­spiest amerikāni koncentrēties. Kurš katrs cilvēku nemirstīgais zināja, ka nevadāma aura spēj pilnībā aprīt miesu, kas tajā ietīta; šis process bija pazīstams kā cilvēka spontāna pašaizdegšanās.

—  Stāsti.

—   Par laimi, tobrīd nebiju pie stūres; būtu braucis, sazin kur būtu ietriecies. Redze galīgi pazuda, dzirde arī. Sirds stājās puk­stēt. Un, kad atkal sāku ko dzirdēt, bija tā, it kā visi suņi pilsētā būtu reizē sākuši gaudot. Putni arī kliedza kliegšus.

—   Varbūt sfinksa nogalējuši Burvi, — itālis nomurmināja, un Bilijs sarauca pieri, maga balsī saklausījis tādu kā nožēlu. — Cik saprotu, tāda atļauja viņai bija dota.

—    Man arī tā šķita, — Bilijs atsaucās. — Man ir zīlējamais kauss. Anasazu keramika — ļoti rets, ļoti jaudīgs.

—    Man stāstīts — no pašiem labākajiem, — Makjavelli pie­krita.

—    Kolīdz savaldīju auru, tūdaļ skatījos kausā, kas notiek uz salas. Uz mazu brīdi tur pavīdēja Burve — stāvēja, atspiedusies pret mūri pastaigu laukumā. Gozējās saulītē — vienā mierā. Un tad — turklāt apzinos, ka tas nav iespējams, — viņa atvēra acis un paslēja galvu… un zvēru — viņa mani redzēja.

—    Var jau gadīties, — Makjavelli nobubināja. — Ciktāl snie­dzas Burves spējas, nevienam nav ne jausmas. Un tad…?

—   Šķidrums manā zīlējamā kausā sasala vienā gabalā. — Ma­zulītis pavērās uz pasažieru sēdekli, kur, ievīstītas rīta laikrakstā, dusēja senlaicīgā kausa atliekas. — Kauss lauskās, — viņš pavēs­tīja visai izmisis. — Pie manis tas bijis tik ilgi. — Tad balss vērtās skarba. — Burve ir pie dzīvības, bet sfinksu gan nevaru samanīt. Manuprāt, Burve viņu nobeigusi, — viņš bijīgi izdvesa.

—  Arī tas nav nekas neiespējams, — Makjavelli novilka. — To­mēr maz ticams. Nepārsteigsimies ar secinājumiem. Droši zinām tikai to, ka Burve ir dzīva.