Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Dī ievilka elpu, atkal paklanījās un cieši iekoda vaigā, lai ap­valdītu smīnu. Arhonts viņu atzina par rīkotāju. Ierunājies viņš apmierināts konstatēja, ka balss netrīc un skan rimti. — Cik daudz tev stāstīts? — viņš iesāka.

—   Esmu Cernunns. Varu lasīt tavas domas un atmiņas, mag. Zinu visu, ko zini tu; zinu, kas esi bijis, un zinu, kas esi tagad. Alķīmiķis Fleimels un bērni ir pie saracēņu bruņinieka un barda — nomaskēta metāla cietokšņa aizsegā. Tu gribi mani un Mežonīgās medības, lai iztriecam tev ceļu. — Arhonta seja gan bija un palika tā pati bezkaislīgā, gludenā maska, taču Dī Ragainā dieva balsī šķita saklausījis sarkasmu.

Mags vēlreiz paklanījās, raudzīdams savaldīt domas. — Tieši tā.

Pagriezis milzīgo galvu, arhonts nopētīja autolūžņu novietnes metāla vaļņus. — Man šis tas solīts, — viņš nodārdināja. — Vergi. Svaiga gaļa.

Dī lieki nevilcinājās. — Protams. Vari dabūt Fleimelu un visus citus. Man vajag bērnus un divas lappuses no Grāmatas, kas pali­kušas pie Fleimela. — Viņš atkal paklanījās. Ar Ragaino dievu un viņa mežonīgajiem dzinējiem palīgos veiksme bija garantēta.

—  Man vēlēts tev pateikt, lūk, ko, — Cernunns klusu piebilda un viegli pielieca galvu: viņš vērās lejup uz magu, dzintardzeltenajām acīm gailot tumšajā sejā. — Ja pievilsi savus Vecajos saimnie­kus, būsi mans. Kā velte, kā maza atlīdzība par to, ka esmu uzrauts no miega. — Milzīgā, ragainā galva piešķiebās, acu zīlīšu svītras iepletās platas, līdz redzokļi vērtās melni un bezdibenīgi. — Man sazin cik tūkstošus gadu nav bijis neviena mājlopiņa. Parasti, necik ilgi, pārvēršas.

—  Pārvēršas? — Dī norīstījās.

Ielu pārpūdināja pieķepuši kažoki, nagi, zobi un gaismekļos ziboši dzelteni redzokļi, vilnis gāzās laukā no namiem, lēca pa lo­giem, gāza apkārt žogus, spiedās laukā no kanalizācijas akām. Plašā, mēmā pusaplī arhontu apstāja atbaidoši, smakojoši neradījumi. Augumā — milzīgi vilki, taču visiem cilvēka seja.

—  Pārvēršas, — Cernunns atkārtoja. Rumpis palika nekustīgs, bet galva nogrozījās neiespējami plašā lokā — arhonts noskatīja savu pieklusušo armiju, tad uzlūkoja Dī. — Tu esi stiprs. Novilksi vismaz gadu, pirms iestāsies manos dzinējos.

27. NODAĻA

Palamēds apcirtās pret alķīmiķi. — Skaties, ko esi sadarījis! — Dusmās akcents jautās stiprāks, tā ka teikto gandrīz nevarēja sa­prast.

Fleimels nelikās zinis. Viņš uzrunāja Šekspīru. — Vai ir kāda rezerves izeja? — viņš rimti apvaicājās.

Bards pamāja. — Protams. Ir viena pazemes eja, kas sākas zem barakas. Otrs gals iziet laukā nepilnus divus kilometrus tālāk, pa­mestā teātrī. Viņš greizi pasmaidīja. — Pats izraudzījos.

Fleimels pievērsās Sofijai un Džošam. — Savāciet mantas. Ejam. Jo tālāk būsim, kad ieradīsies Ragainais dievs, jo labāk. Pirms kāds ko paguva iebilst, alķīmiķis jau bija paķēris dvīņus pie rokas un stūma atpakaļ, uz būdu. Džošs pikti izrāvās, Sofija tāpat. Alķīmiķis jau posās protestēt, kad pamanīja — ne Palamēds, ne Šekspīrs nav izkustējušies ne no vietas. Apsviedies viņš uzlūkoja mazo vīreli. — Žigli! Tu zini, uz ko spējīgs Ragainais dievs, un, ko­līdz Mežonīgie dzinēji būs matījuši asiņu garšu, pat viņš šos ne­spēs valdīt.

—   Ejiet vien, — Šekspīrs noteica. Es palikšu tepat. Aizturēšu viņus, lai jums ir vairāk laika pabēgt tālāk.

Nikolass nogrozīja galvu. — Neprāts, — viņš izmisis sauca. — Jums nebūs glābiņa. Cernunns jūs iznīcinās.

—  Miesu — jā, droši vien. — Šekspīrs nosmaidīja. — Bet mans vārds ir un vienmēr būs nemirstīgs. Mani vārdi dzīvos, līdz beigs pastāvēt cilvēku cilts.

—   Un ja atgriezīsies Tumšie vecie, tas brīdis varētu pienāk drī­zāk, nekā tu iedomājies, — atcirta Fleimels. — Nāc līdzi, — viņš teica un tad klusu piebilda: — Lūdzu.

Bet bards purināja galvu. Aura visapkārt iesprakšķējās silta un gaiša, uzvēdīja citrona smarža. Šolaiku aizsargtērps zibsnīdams pārvērtās plākšņu bruņās un važu kreklā, līdz beidzot Šekspīrs stāvēja, ietērpies izrakstītā, lempīgā viduslaiku bruņutērpā. No galvas līdz kājām viņu sedza spožs, dzeltens metāls, pulēts un kalts tā, lai ik cirtiens noslīd garām; ceļgalus un elkoņus rotāja asi dzelkšņi. Atbīdījis bruņucepures sejsegu, viņš vērās pretim mir­dzošām acīm, kas šķita neparasti lielas, jo uz deguna joprojām bija biezās brilles. — Palikšu tepat un kaušos kopā ar Gabriēla suņiem. Viņi man kalpojuši gadsimtiem ilgi, tagad es kalpošu viņiem. — Bards pasmaidīja, atiezdams melno, gandrīz bezzobaino mutes caurumu.

—  Viljam… — Fleimels izdvesa, kratīdams galvu.

—  Alķīmiķi, es neesmu gluži bezpalīdzīgs. Tik ilgi dzīvodams, neesmu sēdējis bez darba, šo to esmu apguvis. Atceries — visa ma­ģija barojas no iztēles… un dižāku iztēli par manējo pasaule nav redzējusi.

—   Dižāku lielībnieku arī ne, — iejaucās Palamēds. — Vil, šajā kaujā mēs uzvarēt nevaram. Mums jāiet, jāpārgrupējas un jācīnās citudien. Nāc līdzi. — Saracēņu bruņinieka balss izskanēja teju lū­dzoši.