Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Nemirstīgais bards apņēmīgi nopurināja galvu. — Es palieku. Zinu, ka nevaru uzvarēt. Taču varu viņus aizkavēt stundām ilgi… varbūt pat līdz rītausmai. Mežonīgie dzinēji neskraidīs apkārt pa saules gaismu. — Viņš paskatījās uz alķīmiķi. — Citādi es nevaru. Reiz es jūs nodevu, tagad ļauj man atlīdzināt.

Paspēris soli uz priekšu, alķīmiķis barda bruņās ietērpto delmu saspieda ar tādu spēku, ka abu auras šņākdamas saplūda vienkopus. — Šekspīr, zinot visu, ko tagad zinu, es justos pagodi­nāts, ja varētu palikt tepat un cīnīties kopā ar tevi. Bet darīsim, kā saka Palamēds: izvēlēsimies, kur un kā cīnīties. Tev nav tā jārīkojas manis dēļ.

—  Jā, bet es tā rīkojos ne jau tikai tevis dēļ, — Šekspīrs noteica. Drusku pagriezis galvu, viņš pašķielēja uz pieklusušajiem dvī­ņiem. — Viņu dēļ. — Bruņām krakšķot un šķindot, viņš pieklumzāja tuvāk Sofijai un Džošam un katram ieskatījās acīs. Tagad viņš izstrāvoja stipru, asu un spirgtu citrona aromātu, un dvīņi redzēja sevi atspulgojamies spožajās bruņās. — Zinu, ko viņi var. Tie ir leģendas dvīņi, par ko nešaubos ne mirkli. Tiem no mūsējiem, kas uzticīgi Vecajiem, ir pienākums abus apmācīt, lolot un uzziedināt līdz spēku pilnbriedam. Nāk tā diena, kad vajadzēs visu viņu spēku… jā, kad to vajadzēs visai pasaulei. — Atkāpies viņš sapuri­nāja galvu, acis aiz briļļu stikliem vīdēja platas un miklas. — Un tā es rīkojos arī sava mīļā dēla Hemneta dēļ. Mans dvīņupuika… Māsa pēc viņa nāves vairs nekad nebija tāda kā senāk, kaut nodzī­voja vēl garus gadus. Manis nebija līdzās, nespēju palīdzēt, toties tagad varu palīdzēt jums.

—   Tu vari mums palīdzēt, ja nāksi līdzi, — klusu ierunājās

_

Sofija. — Es zinu, kas bus. — Prata lauzas atbaidošas ainas, kas uzdzina šermuļus.

—  Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem. — Šekspīrs pamāja, tad atskatījās uz Gabriēla suņiem: dažs joprojām bija suņa veidolā, citi jau pārvērtušies cilvēka skatā. — Vilkcilvēki pret suņcilvēkiem. Kauja būs aizraujoša.

—  Mums tevi vajag, — Džošs uzstājīgi iesaucās.

—  Mani? Vajag? — Šekspīrs nobrīnījās. — Kāpēc?

—  Tu tik daudz zini. Tu varētu mūs mācīt, — zēns nobēra.

Bards papurināja galvu, bruņām vizot. Pieklusinājis balsi, viņš

vērsās tieši pie Džoša un Sofijas: — Alķīmiķim zināms vairāk — daudz vairāk — nekā man. Un Sofijai ir gadu tūkstošos krātas zināšanas, viņa zina vairāk nekā iedomājas. Es jums esmu lieks. Ne­varu iemācīt pat stihiju maģiju. Tā ir jūsu prioritāte: ja gribat izdzī­vot tais laikos, kas nāk virsū, jums jāapgūst piecas šķīstās maģijas.

—  Piecas! — Džošs satrūkās. — Man šķita — stihiju ir vien čet­ras. — Viņš uzmeta skatu Sofijai. — Gaiss un Uguns, un tad Ūdens un Zeme.

—  Četras stihijas? — Šekspīrs pasmīnēja. — Esi piemirsis Ēte­ru, piekto maģiju — pašu noslēpumaināko, pašu spēcīgāko. Bet, lai to apgūtu, vispirms jāieprotas valdīt četras pārējās. — Paslējis galvu, bards pagriezās pret alķīmiķi un pacēla balsi. — Tagad ejiet! Aizvediet viņus pie ķēniņa Gilgameša. Un, Nikolas, — viņš no­pietni piebilda, — piesargies. Tu zini, kāds viņš ir.

—   Kāds tad viņš ir? — steidzīgi, gandrīz nervozi ievaicājās Džošs.

Barda blāvi zilās acis pievērsās Fleimelam. — Neesi teicis? — Paskatījies uz dvīņiem, viņš aizvāza sejsegu, noslēpdams seju. Kad Šekspīrs pēc brīža ierunājās, balss skanēja dobjā tukšumā. — Ķē­niņa cildais prāts ir gāzts no troņa. Viņš ir jucis. Galīgi nojūdzies.

Džošs apcirtās pret alķīmiķi. — Tu neesi teicis…

Un tad nakts tumsā ielauzās baiss troksnis. Tur auroja brie­dis — mūžsens un pirmatnējs, dzīvnieciski bauri atbalsojās no metāla vaļņiem un viļņiem skrēja cauri zemei, tā ka ūdens paltis savirmojās.

Tūdaļ nelūgta uzplaiksnīja Sofijas aura, pati no sevis sablīvē­joties par aizsargbruņām; arī Džoša aura kā vāra zeltaina gaisma iezaigojās viņam ap galvu un rokām.

Rūsējošo vraku eļļaino smaku un Gabriēla suņu saslapušās vilnas smārdu piepeši pārmāca spīva smirdoņa. Dvīņi acumirklī atminējās tādu jutuši kādās ar vecākiem kopīgi pavadītās brīvdie­nās Peru: džungļu trūdi, šķebīgi purva puvekļi, trupeši, prauli un indes pilni ziedi.

Un tad Cernunns ar Mežonīgajiem dzinējiem metās uzbru­kumā.

28. NODAĻA

Džošs piepeši attapās, ka rokās jau Klarents, lai gan nebija ne jausmas, kurā brīdī tas būtu izrauts no futrāļa. Ar ādu apvilktais rokturis sasvīdušajās plaukstās gūlās silts un sauss un kņudinājās kā skudriņa. Senlaiku zobens iesprakšķējās, un no pelēkbaltā as­mens gaisā uzvijās dūmu vērpetes, bet asmenī iestrādātie kristāliņi iegailējās melnsarkani.

Acumirklī uzbrāzās izjūtas un domas. Tās bija svešas, bet ar Klarentu viņš jau bija pazīstams un tā prātus pazina, tāpēc bija skaidrs, ka ar zobenu tam nav sakara. Šīs izjūtas bija jaunas un ne­pazīstamas. Viņš jutās… citāds: pašpārliecināts, stiprs, spēcīgs. Un dusmīgs. Visam pāri — briesmīgas dusmas. Tās svila pavēderē, tā ka vajadzēja saliekties ragā. No vēdera augšup cēlās karstums, kas aizstrāvoja līdz plaukstām. Delnas iesvēlās gandrīz neciešami kar­stas, un tad dūmi, kas cēlās no Klarenta, mainīja krāsu — vērtās melni sarkani. Zobens rokās noraustījās.