Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Arhonts nāk, — nočukstēja Sofija, bet neviens nedzirdeja. Viņa sarāvās čokurā, lai apvaldītu trīsas. Endoras ragana pazina Cernunnu — pazina, baidījās un nīda. Sazin cik gadsimtus Ragana bija sistemātiski dzinusi pēdas visam, kas palicis pāri no arhontu tehnoloģijām, lai darītu tām galu: sadedzināja metāla grāmatas, iz­kausēja artefaktus, nonāvēja tos, kas joprojām zināja stāstīt aizlaiku stāstus. Centās izdzēst atmiņas par tiem, kas valdījuši pirms Vecajiem. Tagad šīs atmiņas Sofijai mācās virsū.

Mežonīgo dzinēju pīšļu blāķī pavīdēja milzīgs stāvs, un no lūžņiem būvētajā vārtejā iznira Cernunns. Soļus viņš spēra lēnām, nesteidzoties, vāle bija uzsviesta kreisajā plecā. Ragos dzirksteļo­damas zaigoja spožbaltas stīgas, izgaismojot daiļo, it kā akmenī cirsto seju. Piešķiebis galvu, viņš savilka lūpas smaidā un paplēta rokas. Mute kustējās, bet vārdi, kas atskanēja pārējiem galvā, ar lūpu kustībām īsti negāja kopā, turklāt izklausījās, ka vienlaikus runā vesels balsu koris. Dvīņiem ausīs skanēja angļu valoda ar nepārprotamu Bostonas akcentu; Fleimelam — jaunības dienu franču mēle; Palamēds dzirdēja tuksnesīgās Babilonas runu, bet Šekspīrs — Elizabetes laika angļu valodu. — Nāku mieloties. Man vajag dvīņus. Vispār — nāku papriecāties. Nemūžam nebūtu do­mājis, ka priekšā atradīšu senu draugu. — Cernunns pastiepa labo roku, un akmens asmens Džošam rokā iegailējās melnsarkans, gaisā aizsprikstīdams tumšus izdedžus. — Tev, puika, ir tas, kas pieder man. Atdod man manu zobenu!

Džošs, zobenu satvēris ciešāk, attrauca: — Tagad tas pieder man.

Ragainā dieva smiekli bija gaiši un priecīgi, teju guldzoši. — Tev! Vai tu maz zini, kas tev rokā? Āžakāju nagus cirzdams dubļos, Cernunns spērās tuvāk. Viņš apstājās aizsarggrāvja krastā, noraustīdams nāsis, un pārdabiski nekustīgajā sejā pirmoreiz ieza­gās kas līdzīgs pārdzīvojumam.

—  Zinu, kas tas ir, — Džošs attrauca un paspēra soli pretim Ra­gainajam dievam. Tagad abus šķīra tikai grāvis divu metru platu­mā, pilns melnas, staipīgas biežņas. Džošs zobenu valdīja abām ro­kām, lai tas štāv rāms un mierīgs. Ierocis trīsēja un raustījās. Un tad zēns atskārta, ka trīsas, kas skrien augšup pa rokām, ir vienmērīgi puksti… tādi kā sirdspuksti. Gards siltums piestrāvoja miesu, krā­damies krūtīs un pavēderē, un Džošs sajutās drošs un stiprs — tāds, kam ne no kā un ne no viena nav bail. Ja Cernunns bruktu virsū, Džošs viņu satriektu — tas bija skaidrs. — Tas ir Klarents, Uguns zobens, — puika nodārdināja negaidīti skanīgā balsī. — Esmu re­dzējis, ko tas nodarīja Nidhjegam. Zinu, ko tas var nodarīt tev.

—  Cilvēku puika man draud, — izbrīnījies noteica Ragainais dievs.

Džošs nostājās pašā grāvja krastā un pāri virmojošajai zampai ieskatījās viņam tieši acīs. Prātā uzvilnīja domu driskas, ainas no tiem laikiem, kad zobens piederējis Cernunnam.

—  Būs kauja, — Džošs skaļi nosaucās. — Un, domāju, bez zo­bena neiztikšu.

Cernunns pasmaidīja. — Neaizmirsti, ka to dēvē arī par Gļē­vuļa zobenu, — dievs sacīja, nokrāva no pleca masīvo vāli, atspie­dās pret to, milzīgo ragaino galvu palieca uz priekšu, un dzintardzelteno redzokļu skatiens iedzēla tieši Džošam acīs. — Zobens ir nolādēts. Nolādēts ir katrs, pie kā tas nonāk.

—  Tas bijis pie tevis.

—   Tieši tā, — Cernunns piekrita. — Un paskaties uz mani! Reiz es biju šim zobenam saimnieks, tagad klausu citiem saimnie­kiem. Tas zobens tevi saindēs un pēdīgi iznīcinās.

—  Un ja nu tu melo? — Džošs attrauca, lai gan sirds dziļumos zināja, ka arhonts nemelo vis.

— Kāpēc lai es melotu? — Cernunns no tiesas izbrīnījās. — Ne­piederu ne pie Vecajiem, ne pie Nākamās paaudzes. Cilvēku mānīt man nav nekādas vajadzības.

Uz priekšu panācās Sofija — nostājās dvīņubrālim aiz mugu­ras. Pa pusei aizslēpusies no skata, viņa bija gatava piespiest īkšķi delmā iesvilinātajam tetovējumam. Tagad atlika tikai piespiest pirkstu sarkanajam punktam zelta apļa centrā, un Uguns maģijai tiktu ļauta brīva vaļa. Ragainais dievs pievērsa viņai skatu, re­dzokļi iegailējās, zīlītes pārtapa šaurās, melnās, šķērseniskās svīt­rās. — Tiekamies ne pirmoreiz, — viņš pārsteigts ierunājās, pārmi­jus uzlūkodams abus Ņūmenus.

Abi dvīņi izbrīnā nogrozīja galvu.

—  Esam tikušies. — Ragainais dievs nelikās mierā.

—  Ko tādu mēs atcerētos, — sacīja Sofija.

—  Diez vai tevi būtu viegli aizmirst, — piebalsoja Džošs.

—   Es jūs pazīstu, — Cernunns nelokāmi turpināja. — Bet gan jau šo mīklu atšķetināsim vēlāk, — viņš bilda Nikolasam, kas līdz ar Palamēdu un Šekspīru steidzās nostāties dvīņiem līdzās. Ragai­nais dievs noskatīja visus pēc kārtas, sākot un beidzot ar Nikolasu. Izslējies viņš pacirta gaisā savu dinozauru laikmeta vāli un ar krokodila žokļa galu norādīja uz alķīmiķi. — Vakariņas! — viņš izsau­cās, tad pavērsa vāli pret Palamēdu: — Pusdienas! — Tad, vēlreiz pārslīdējis pāri alķīmiķa krūtežai, vāles gals pasitās pret Šekspīru: — Uzkodām!

—  Mani tūliņ ķers trieka, — nomurmināja bards.

Ragainais dievs paskatījās viņam tieši virsū. — Un tavi Gab-