Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

riēla suņi piepulcēsies Mežonīgajiem dzinējiem, abi sensenie klani saplūdīs vienā. — Dievs pacirta gaisā vāli. Tumsa viņam aiz mu­guras sakustējās, un piepeši uz priekšu brāzās pūlis vilku atņirg­tām rīklēm.

Sofija aizvēra acis, koncentrējās, piespieda īkšķi apaļajam teto­vējumam un saujā uzbūra sīku, liesmojošu lodīti. Iekampusies Džošam plecos, viņa pagrūda brāli nostāk no ceļa un zeltaino lo­dīti iesvieda grāvja biezajā, melnajā zampā.

Ieplunkšķējusi naftā, tā brīdi peldēja pa virsu, tad šņākdama nogrima, izvirdusi ballu garaiņu vērpeti.

—  Ak vai, — Sofija izdvesa, pēkšņi aizsitās elpa. Uguns maģija bija apgūta tikai iepriekšējā dienā, taču jau bija dala no viņas. Ma­ģija bija līdzējusi tikt galā gan ar disijām, gan gargujām, tomēr ta­gad kļuva skaidrs, ka nekas daudz par to nav zināms. Vēl tik daudz bija jāmācās.

Mežonīgie dzinēji kapa klusumā traucās uz aizsarggrāvi.

Džošs pēkšņi noslīga uz ceļgala un biezajā zampā iegrūda Klarentu. Vienā acumirklī nafta ar apdullinošu dārdoņu uzplaiksnīja rēcošās, melnās liesmās, kas aizsnaikstījās padebešos. Triecien­vilnis Džošu un Sofiju nogāza dubļos vēkšpēdus, bet grāvja otrā krastā cits citu no kājām gāza Mežonīgie dzinēji, pūlēdamies aiz­bēgt no liesmām. Daži joprojām, dubļos slīdēdami, nevilšus kārpī­jās uz priekšu, bet citus liesmās grūda tie, kas stūmās tuvāk no aiz­mugures. Visi tūdaļ pārvērtās cietos, melnos izdedžos.

—  Par to tu man vēl samaksāsi! — Cernunns pacirta vāli pret Džošu. — Un, puika… Es dabūšu savu zobenu, kad es tev saku!

—   Pamēģināsim vēlreiz. — Uzsitusi knipi, Sofija trieca spīvu dzeltenliesmas kūli pret Ragainā dieva vāli, un tā uzliesmoja, iz­platot pretīgu degoša kaula dvaku. — Vai mamma tev nekad nav teikusi, ka nepieklājībai ir zināmas robežas?

31. NODAĻA

Pakāpusies uz apakšējā izrūsējušo kāpņu pakāpiena, Perenele Fleimela pavērās augšup, lai saredzētu sīko, gaišzilo debess aplīti, kas vīdēja augstu virs galvas. Tad viņa sarauca pieri. Lejup gāzās tāds kā mākonis — tieši uz dziļo šahtu, kas Alkatrazas salas virsmu sajūdza ar seno kontrabandistu eju salas dzīlēs. Mākonis virmoja un vērpās, līdz sablīvējās par Huanu Manuelu de Aijalu.

—  Pereneles kundze? — kuģinieks ievaicājās nevainojamā spāņu valodā. — Kas tad jums te darāms?

—  īsti nezinu, — Perenelei bija jāatzīst. — Man šķita, varētu ap­raudzīt Vārnu dievieti. — Vakar — vai tiešām tikai vakardien? — Perenele un Areopenaps Vārnu dievieti līdz ar viņas karapūļiem bija satriekuši pīšļos un lupatās. Vecais zirneklis gribēja Moriganu izbarot saviem putnuzirnekļiem, bet Perenele teica — nē, un lū­dza, lai Vecais tīmekļos ietīto dievieti nogādā tumšā pazemes ka­merā.

Lai atsvabinātu Areopenapu no gūsta, Perenele bija demon­tējusi klona dubļos iebūvētu, izgudrēm saliktu izšaujamu šķēpu sistēmu pie kameras durvīm. Ik šķēpa uzgalis bija iezīmēts ar sen­senu Varas vārdu, ko salauzt nebija neviena Vecajā spēkos. Kad Areopenaps tīmekļos cieši ievīstīto Moriganu nogādāja kamerā, Perenele, liekot lietā savas īpašās spējas it visu precīzi atsaukt at­miņā, to pašu aizsargsistēmu bija ierīkojusi pie Vārnu dievietes ieslodzījuma vietas durvīm. Klona dubļos izvietojot gliemežvākus, viņa ar tiem aizvietoja šķēpu uzgaļus, tā ka Moriganu tagad ieslo­dzījumā turēja Varas vārdi un simboli, kas par Vecajiem vēl senāki. Atbrīvot viņu varēja tikai cilvēks — ne Vecais, ne kāds no Nākumus paaudzes neredzamajam un nāvīgajam, aizlaikos darinātajam lās­tam nespēja ne tuvoties.

—  Kundze, — de Aijala steigšus ierunājās, — Jums jātiek projām no salas.

—   Zinu, — Perenele atteica un saviebās, ar kāju līdz potītei iepērusies smirdīgā zampā. — Par to tiek domāts. Vai nereīdas ma­nītas?

—   Piejūras klintīs kāds ducis gozējās saulītē, un vēl divas plunčājās pie piestātnes. No tēva — Nēreja — ne miņas, lai gan skaidrs, ka viņš tepat vien ir. — Rēgs izvirda baltas vērpetes, pats saraudamies čokurā. — Krastā viņa nākt nedrīkst… bet var. Un nāks.

Perenele šļakstinādamās pagājās pa gaiteni un pārsteigta at­skatījās uz spoku. — Pirmā dzirdēšana!

—   Nereīdas ir sievietes ar zivs asti. Nērejam ir tādas kā kājas. Daž­kārt viņš iznāk krastā, kur nomali zvejnieku ciemati, lai… pamielotos, vai uzzogas uz kāda kuģa, lai nogrābtu neuzmanīgu kuģinieku.

Perenele apstājusies noskatīja gaiteni. Tālais gals laidās lejup, jūrā, un piepeši ienāca prātā, ka tur varētu parādīties Jūras vecis, kas traušas šurp. Noskurinājusies un izpurinājusi tādas domas no galvas, viņa uzsita knipi un turpat pie pieres uzbūra sīku, baltu sveces liesmiņu. Tā līdzīgi kalnrača gaismeklim pustumsā raidīja baltdzeltenu staru. Perenele atskatījās uz de Aijalu. — Vai pastā­vēsi sardzē? Pabrīdināsi, ja kāds — vai kaut kas — tuvojas?

—  Protams. — Spoks salocījās uz pusēm, bez visām kājām pū­lēdamies paklanīties. — Bet, kundze, kāpēc esat šeit? Te jau nav nekā, izņemot Vārnu dievieti.

Pereneles smaids gaiteņa puskrēslu darīja gaišāku. — Tieši viņu jau es arī gribu apraudzīt.

—  Vai esi nākusi paņirgāties? — Morigana ierunājās čērkstoši, gand rīz kā vīrs.