Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Turklāt uz šķēpa esi uzvilkusi arhontu zīmi, — piebilda sar­kana ce.

—  Arhontu? — Perenele pārjautāja. Garajā mūžā šis vārds bija nācis ausīs labi ja divreiz.

—   Pirms Vecajiem pār šo planētu valdīja Divpadsmit Arhonti.

—  Pirms Vecajiem?

—  Pasaule ir vecāka un mežonīgāka, nekā esi iedomājusies. — Vārnu dieviete pasmaidīja. — Daudz vecāka. Daudz mežonīgāka.

Perenele pamāja. — Tā man allaž šķitis. — Doma par arhontiem izklausījās valdzinoša — Nikolasam patiktu —, taču tagad bija jādomā par praktiskākām lietām. — Vai varat mani aizgādāt projām no salas? — viņa painteresējās. Pirksti ap šķēpa kātu sa­žņaudzās ciešāk. No atbildes bija atkarīgs ļoti daudz.

Brīdi vilcinājusies, dieviete atbildēja: — To nevaram gan. Lai cik tu viegla, tevi nepanesīsim. Mums — tiem, kas no Vecajiem un Nākamās paaudzes prot laisties, ir gandrīz tukši kauli. Mums nav daudz spēka.

Burve pamājusi likās mierā. Atbilde jau bija paredzama: pirms nepilniem divsimt gadiem bija iznācis cīnīties ar harpiju baru Ro­mas Palātija pakalnā, Itālijā. Tad arī atklājās, ka, par spīti neganta­jam izskatam un asajiem nagiem, harpijas ir gaužām nespēcīgas. Kamēr Nikolass līdzpaņemtajās mantās meklēja rokā kādu zobenu un šķēpu, Perenelei bija izdevies viņas izgaiņāt ar ādas apmetni un ar pletni, sapītu no čūskām, kas izrautas no Medūzas galvas, pār­vērst uzbrucējas akmenī. Būtu Vārnu dieviete solījusies aiznest viņu projām no salas, tie būtu skaidri meli.

—   Mirklī, kad nospriedi, ka mūsu māsa mirusi, — Vārnu die­viete turpināja, — samanījām, ka skumsti, ka nožēlo. Atsvabini mūs, Burve, un, kamēr vien šīs miesas būs mūsu varā, nenostāsi­mies nedz pret tevi, nedz tavējiem. To mēs tev apsolām.

Ja Nikolass pēc dabas bija zinātnieks, Perenele Fleimela mēdza paļauties uz intuīciju. Viņa allaž klausīja instinktam, tas reti vīla; un, ja tagad iznāktu vilties un Vārnu dieviete atbrīvota bruktu virsū, atlika cerēt, ka glābs pašas spēki apvienojumā ar nāvīgo šķēpu.

—  Tad zvēriet, — Perenele pieprasīja.

—    Zvēram, — abas balsis saplūda vienā. — Nedarīsim tev pāri. Būsim tavas parādnieces.

—    Aizmiedziet acis, — Perenele pavēlēja. Paspērusi soli uz priekšu, viņa pavērsa šķēpu pret tīmekli, piegrūda tam klāt uz­gali — pret griestiem uzšāvās pelēkbalti dūmu stabi, tīmeklis iešņācās un iečukstējās. Pavedienus, kas saistīja Vārnu dievieti, Burve grasījās piesardzīgi pārcirst pa vienam vien, lai gūstekni zemē nolaistu pamazām, bet tad viņa atcerējās, ka dieviete gandrīz nejūt sāpes. Šķēps ar varenu atvēzienu nošvīkstēja krusteniski, un dieviete pilnīgi bez trokšņa nogāzās uz grīdas. No tīmekļa atbrī­vota, viņa joprojām tinās biezā kārtā pavedienu.

Sarkanais un dzeltenais redzoklis atvērās. — Uzmanies, Burve! — Vārnu dieviete izdvesa, kad Perenele devās viņai klāt, turēdama šķēpu abās rokās. Gūstekne vērās uz kūpošo uzgali. — Ik skramba var būt nāvējoša.

—   Paturēšu prātā, — Burve apsolīja, piesardzīgi un, saudzīgi uzšķērda gandrīz nesaredzamo kūniņu, atrāva to vaļā un atbrīvoja Vārnu dievieti.

Neradījums pietrūkās kājās un notrausa lipīgās šķieznas no ādainajām bruņām, kas sedza muguru un krūtis. Tad, ādai gurk­stot, izstaipījās — izpleta rokas un izlocīja muguru. Iezumējās divējā balss: — Ak, cik labi atkal būt dzīvajos!

—   Vai var gadīties, ka Morigana atgriežas? — Perenele nopra­sīja, izslējusies un sakampusi šķēpu, ko vienā acumirklī bija gatava cirst pretim Vārnu dievietei.

Abi redzokļi iegailējās sarkani, tad dzelteni, tad atkal sarkani — Gan mēs mazo māsu pieskatīsim. — Tad galva pacirtās, it k.i dieviete būtu kiiut ko ieraudzījusi Perenelei aiz muguras.

Burve instinktīvi atskatījās, un vienlaikus iešāvās prātā, kaut šis nebūtu vecais, labais, tik lētais triks.

Kameras durvīs planēja Huans Manuels de Aijala. Acu un mu­tes vietā spokam vīdēja tukšumi, un garas, virmojošas rēgainās miesas šķieznas vilnīja viņam aiz muguras kā plīvojošs karogs.

—  Kas ir? — Perenele uzsauca, acumirklī noprazdama, ka kaut kas nav labi. Viņa novēcināja šķēpu, un rēgs, novērsies no Vārnu dievietes un uzlūkojis spīdošo metāla uzgali, uz brīdi sabiezēja blīvs. — Nepatikšanas?

—  Nērejs ir klāt. — Spoka balss bija šausmu pilna. — Jūras vecis ir klāt.

—  Kur? — Perenele prasīja.

—    Te\ — Rēgs izsaucās un apcirties ar kreiso roku norādīja tumsā. — Tikko izkāpa no jūras viņā ejas galā. Nāk jums pakaļ!

Un tieši tobrīd no gaiteņa tālā gala šurp atvilnīja neciešams puspuvušu zivju un sasmakuša trāna smārds.

33. NODAĻA

Dzirksteļodamas, snaikstīdamās un sprakšķēdamas košsarkanās, rūcošās liesmas sitās augšup, nakts gaisu virs lūžņu novietnes piegānīdamas ar virmojošiem melnu, smacīgu dūmu mākoņiem. Džons Dī atgāza galvu un dziļi ievilka elpu, bet saoda tikai dego­šas gumijas un naftas smārdu, no maģijas nebija ne miņas. — Iešu pats, — viņš noteica, uzmetis skatu Bastetai.

—  Es neieteiktu, — brīdināja dieviete ar kaķes galvu.

—  Kāpēc tā?