Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Dī jau grasījās skaidrot, ka abi tikušies Parīzē vēl vakar, taču nolēma paklusēt, lai dievu lieki nekaitinātu. Zemapziņā sāka briest baismīgs un bīstams plāns — tik neaptverams, ka gandrīz bija bail piedomāt ciešāk, — ja nu Cernunns tomēr spēj nolasīt domas. No­stājies dievam pie kreisā sāna, viņš, saņēmis Ekskaliburu labajā rokā, sakrustoja rokas uz krūtīm. Gailošais asmens kreiso vaigu iekrāsoja nedabiski zilā gaismā. — Man šķiet, te, Anglijā, — Dī ierunājās. — Kad Arturs Solsberijas līdzenumā kāvās ar savu mā­sasdēlu Mordredu. Tas ar Klarentu nodūra Arturu, — mags pie­bilda.

—    Arturu nodūru es, — klusu noteica Cernunns. — Mordredu ari. Un viņš Arturam bija dēls, nevis māsasdēls. — Ragainā dieva galva atkal pagriezās pret liesmām. — Tu esot mags. Tad jau pra­tīsi nodzēst šīs liesmas?

—    Protams. — Jau tā piesmirdušajā gaisā ielauzās vēl cita smaka — puvušu olu smārds. — Tu netiec cauri ugunij? — Dī ap­vaicājās, apzināti iztaustīdams Ragainā dieva spēju robežas.

—  Ugunī ir metāls, — Cernunns strupi atteica.

Dī pamāja. Bija gadījies dzirdēt, ka daži metāli, sevišķi dzelzs, Vecajiem ir tīrā inde. Tagad viņš zināja, ka tāpat ir arī arhontiem. Iešāvās prātā, ka abas rases varbūt ir rados; allaž bija šķitis, ka tās, lai gan līdzīgas, tomēr ir nošķirtas, tāpat kā Vecajie un cilvēki.

—  Varu apdzēst uguni, — Dī droši pavēstīja.

Arhonts paliecās uz priekšu, cieši ieskatījās ugunī un tai cauri: viņa sīvais meža smārds piepeši pieņēmās spēkā. Sekodams viņa skatienam, Dī atklāja, ka tas pievērsts tam puikam, Džošam. — Vari dabūt dvīņus, mag, un savas lapas. Es paturu tiesības uz trim ne­mirstīgajiem cilvēkiem un Gabriēla suņiem.

—  Sarunāts, — Dī nekavējoties atsaucās.

—  Un Klarentu. Pieprasu Uguns zobenu.

—    Skaidrs, ka to tu vari dabūt, — Dī nevilcinoties apsolīja. Viņš tīšuprāt ļāva aurai visapkārt uzplaiksnīties koši dzeltenai un smirdīgai, jo zināja, ka tā apslāpēs domas. Atdot zobenu Cernunnam? Lika pagaidīt! Ekskalibura dvīnim Dī bija dzinis pēdas gad­simtiem ilgi, un viņam nebija ne prātā pieļaut, lai tas kopā ar Ra­gaino dievu pagaist kādā nomaļā Ēnu valstībā. Pārdrošais plāns piepeši bija skaidrs. — Būšu pagodināts, ja drīkstēšu tev zobenu pasniegt pats savām rokām.

—  Lai būtu, — arhonts atteica ar tikko jaušamu augstprātības pieskaņu.

Dī pielieca galvu, lai dievs neredz uzvaras prieku iemirdza­mies viņam acīs. Viņš nostāsies arhonta priekšā ar Ekskaliburu labajā un Klarentu kreisajā rokā. Viņš paklanīsies Ragainajam die­vam un spers soli uz priekšu… un iegrūdīs abus zobenus Cernunna miesās. Maga sēra dzeltenā aura satraukumā ieplaiksnījās arvien spožāka un spožāka. Kā tas būs? Ko viņš iemācīsies? Ko da­būs zināt pēc tam, kad būs nogalinājis arhontu?

34. NODAĻA

Kāsēdami, acīm asarojot, Sofija, Džošs un trīs nemirstīgie klupšus krišus kārpījās tālāk no neciešamās svelmes, kājām slīdot glumajos dubļos. Aiz uguns sienas viņi bija drošībā, taču arī slazdā.

Džošs uzrāva māsu kājās. Mati uz pieres viņai bija sasviluši cietās grīstēs, vaigi dega koši sarkani, no uzacīm gandrīz nekas ne­bija palicis pāri.

Sofija pārvilka pirkstus pār Džoša pieri. — Tev uzacis nosvi­lušas.

—   Tev tāpat. — Viņš pasmaidīja. Tad aptaustīja vaigus. Sejas āda šķita nostiepta kā balona gumija, lūpas sausas un saplaisāju­šas, un pēkšņi viņš aptvēra, cik ļoti laimējies. Būtu stāvējis grāvim par plaukstas tiesu tuvāk, būtu apdedzis pavisam. Sofija pastiepa roku, piespieda viņam pie vaiga mazo pirkstiņu, gaisā novēdīja vaniļa, un apsvilušajai ādai pāri pārskrēja remdējošs vēsums. Sa­ķēris māsas roku, viņš parāva to nostāk: pirksta spilventiņš zaigoja sudrabā. — Tu nedrīksti likt lietā spēkus, — viņš bažīgi rājās.

—    Es jau tikai dziedinu — Zanna to sauca par "roku uzlik­šanu". Tam auru nevajag gandrīz nemaz. Turpmāk — nekādu skrambu, ne zilumu. — Viņa nosmaidīja.

—   Man gan ir tāda sajūta, ka drīz vien vajadzēs uztraukties par daudz nopietnākām lietām, — Džošs izmeta un atskatījās uz rēcošo uguns mūri. Grāvja otrā krastā pacietīgi stāvēja Ragainais dievs. Rokas viņš bija sakrustojis uz masīvajām krūtīm, pie kājām kūpēja vāles gruzdošās atliekas. Simtiem Mežonīgo dzinēju bija pārvērsti pīšļos, tomēr dzīvajos — mazākais, divreiz vairāk. Vaira kums pulcējās puslokā Cernunnam aiz muguras; cits sēdēja, cits gulēja, bet visi kā viens — atbaidoši cilvēciskās sejas pievērsuši saimniekam. Džošs noskatīja visu aizsarggrāvi. Pārējie Mežonīgie dzinēji bija izkārtojušies grāvim visgarām. Aplenkuma loks bija noslēgts. — Ko viņi dara? — zēns balsī ievaicājās.

—  Gaida, — aiz muguras nodārdināja Palamēds.

Džošs atskatījās. — Gaida?

—  Zina, ka uguns izdegs.

—  Kad?