Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Aizver acis, — Sofija ieteica. — Skaidri uzbur acu priekšā to, ko gribi panākt. Sāc ar kaut ko sīku, mazu…

Džošs pamāja. Vēlreiz dziļi uzelpojis, viņš cieši aizmiedza acis. Ja Sofija spēja auru koncentrēt mazajā pirkstiņā, kāpēc lai viņš ne­varētu…

Vienā acumirklī vēderā kaut kas sagriezās, tad šāvās augšup uz krūtīm, lejup pa rokām un tad — plaukstās, kas stingri turēja zobena rokturi. Viņa aura uzšķīlās žilbīgā, spožā gaismā, kas iešā­vās zobenā.

Klarents iestenējās neciešamās mokās — akmens asmens vēr­tās zeltā. Tikko pieskāries Dī zobenam, tas noslāpēja Ekskalibura salto, zilbalto liesmu un pārvērta to vienkāršā, pelēkā akmens ga­balā.

Džošs izbrīnā sablisināja acis.

Un viņa aura apdzisa.

Tajā pašā brīdi apdzisa arī Klarenta zeltuguns un asmens atkal iegailējās melnsarkans, bet Ekskaliburs uz visām pusēm aiztrieca milzīgus dzirksteļu kūļus. Grīļīgs un trīcošs Džošs pamanījās nepalaist vaļā Klarentu, toties Dī tika notriekts no kājām ar tādu joni, ka dubļi uzšķīda gaisā kā geizers. Vēkšpēdus viņš pa dubļu zampu aizslīdēja labu gabalu tālāk, un Ekskaliburs, mezdams kū­leņus, aiztriecās līdzi, pēdīgi iedūries zampā magam turpat pie galvas.

Lai izvilktu Klarentu no uguns, bija vajadzīga milzu piepūle. Apaļais logs uguns mūrī tūliņ aizsitās ciet. Džošs izskatījās kā nā­vei parādā, zem acīm zilimelni loki, bet vāru smaidu viņš tomēr izmocīja: — Re, māšel, vienā mierā!

Pastiepusi roku, Sofija uzlika to Džošam uz pleca. No viņas auras miesā iestrāvoja druska enerģijas, kājas stājās trīcēt.

— Diez ko Dī pasāks tagad? — viņa ieteicās.

Un nākamajā acumirklī gandrīz virs galvas nogranda pērkons un nošķīda zibens. Lietus sāka gāzties nevaldāmās straumēs.

35. NODAĻA

Perenele brida pa gaiteņa dubļiem, lai tiktu atpakaļ, pie kāp­nēm. Vienā rokā — šķēps, ar otru viņa turēja ciet degunu, tomēr šķebīgā zivju smaka jautās uz mēles un riklē ikreiz, kad vajadzēja norit siekalas.

Huans Manuels de Aijala lidinājās līdzi, paturēdams acīs gai­teņa viņu galu. No Vārnu dievietes vairs nebija ne miņas.

—   Ko tu baiļojies? — Perenele uzbārās. — Tu taču esi spoks, tev nekas nevar kaitēt. — Tad viņa pasmaidīja, un balss atmaiga.

—    Piedod. Negribēju sakliegt. Es taču zinu, cik grūti tev bija tikt līdz alas mutei, lai mani pabrīdinātu.

—   Kopš nopostīji Derības zīmes, jau vieglāk, — rēgs atsaucās. No viņa pāri bija palikuši tikko nojaušami vaibsti un galvas aprises, pārējais pagaisis. Puskrēslā spožas mirdzēja viņa tumšās acis.

—    Nērejs ir kuģinieka murgs, — viņš atzinās. — Un es baiļojos ne jau par sevi; man bail par jums, Burve.

—   Kas tad ir ļaunākais, kas var notikt? — Perenele bezrūpīgi atsaucās. — Viņš var mani tikai nogalināt. Vai pamēģināt ko tādu.

Spoka acis apmiglojās. — Ai nē, viņš jūs nenogalinās vis. Ne uzreiz. Viņš aizvilks jūs uz kādu zemūdens valstību un turēs pie dzīvī­bas gadsimtiem ilgi. Un, kad pašam apniks, pārvērtīs jūs par kādu jūras lopu — par jūrasgovi vai dugongu.

—    Pasaciņas vien… — Perenele izmeta un tad aprāvās, atskārzdama, cik smieklīgs tāds apgalvojums: te nu viņa bija, rēga sabiedrībā bēga pa apakšzemes gaiteni nopakaļ aizlaiku ķeltu die­vietei, bet pašai pakaļ dzinās Jūras vecis. Gaiteņa galā viņa atgāza galvu un paskatījās augšup. Tur, ļoti augstu, vīdēja zilas debess aplītis.

Norāvusi strēmeli no kleitas sadriskātās apakšmalas, Perenele apsēja to ap vidu. Aizbāzusi šķēpu mugurpusē aiz pašdarinātās jostas, viņa pasniedzās, lai iekamptos izrūsējušo kāpņu glumajās redelēs.

—  Perenelel — de Aijala iekaucās un uzšāvās augšup.

—     Kur tad tā steidzamies, Burve? — Gaiteni piedārdināja balss, kas nāca it kā caur ūdeni — šļakstīga guldzoņa, gurguļošana, burzguļošana.

Atskatījusies Perenele nosvieda gaitenī sīku gaismas dzirksti, kas kā gumijas bumbiņa aizlēca līdz griestiem, tad atsitās pret sienu, pret grīdu un atkal palēcās gaisā.

Nērejs bija aizsprūdījis visu eju.

Pirms viņš pasniedzās un noslāpēja dzirksti pleznai līdzīgajā saujā, Perenele paguva samanīt druknu, brīnum parasta izskata vīru ar kuplu, cirtainu matu biežņu, kas slīga līdz pleciem un sa­jaucās vienā jūklī ar paīsu, divās ciešās grīstēs sagrieztu bārdu. Mugurā viņam bija no jūraszāļu lapām sadiegts bezpiedurkņu kamzolis, kreisajā rokā — bīstami ass akmens trijžuburis. Gaismai dziestot un ejai atkal ieslīgstot tumsā, Perenele atskārta, ka Jūras vecim nav kāju. Lejpus jostasvietai snaikstījās un locījās astoņkāja taustekļi.

Puvušo zivju dvaka pieņēmās spēkā, kaut kas nozibēja, Perenelei ap potīti apvijās piesūcekņiem nobērts tausteklis un nelaidās vaļā. Otrs, lipīgs un glums, aptinās ap apakšstilbu.

—   Pakavējies vēl brītiņu, — Nērejs gurguļoja. Trešais taustek­lis apcirtās ap ceļgalu, piesūcekņi iezīdās ādā. Jūras vecis smējās tā, ka izklausījās — kāds no mazgājamā sūkļa spiež laukā ūdeni. — Lai nebūtu nekādu atrunu!

36. NODAĻA