Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Jūras nezvērs iesmējās. — Vai, cilvēciņ, nedz zinu, nedz gribu

zināt. Manos laikos vārdam bija nozīme. Burve bija tāda, kam spēks, bijājama un cienījama. Bet te, šajos laikos un šajā pasaulē, senie vārdi, senie tituli it neko nenozīmē. Re — burvis, kā esmu atklājis, ne vairāk kā uzjautrina bērnus, velk trusīšus laukā no cepurēm.

Perenele iesmējās tik gardi, ka tumšais Vecais pārsteigts ap­klusa. — Tad klausies, Veci, ko tev der zināt: es jokus neplēšu. Man jābrīnās, ka tavs Vecais nav izstāstījis, kam tu stājies pretim uz šās salas. Vai varbūt — nav ko daudz brīnīties. Būtu tu zinājis, varbūt tik dumjā dēkā nebūtu ielaidies. — Pereneles balss dimdoša vēlās lejup pa šahtu. — Es esmu septītās meitas septītā meita. Uz šās ze­mes mītu jau gandrīz septiņsimt gadu un līdzi nesu gadu simteņos krātu gudrību. Esmu gājusi mācībā pie labākajiem zintniekiem un magiem, burvjiem un žāvētājiem, kas jelkad dzīvojuši. Par vienu otru varbūt pat esi dzirdējis. Biju Endoras Raganas mācekle un esmu skolojusies pie divām visu laiku dižākajām burvēm — Kirkes un Mēdejas.

—   Pie Kirkes? — Nērejs neomulīgi sarosījās, taustekļus locī­dams. — Un Mēdejas? — viņš izstomīja visai žēlīgi.

—  Lai nu kam, bet tev gan vajadzētu zināt, ko viņas spēj.

—  Un biji laba skolniece? — Nērejs piesardzīgi painteresējās.

—    Pati labākā. Un, tavai zināšanai: es, Jūras veci, nemūžam nebūšu tev sieva. Esmu salaulāta ar alķīmiķi — Nikolasu Fleimelu.

—  Ui, — Vecais klusiņām izdvesa.

—  Es esmu nemirstīgā Perenele Fleimele — no cilvēku cilts.

—  Ā, ta burve, — Nērejs nomurmināja.

—   Jā, tā pati. — Perenele izlauza no mūra metāla stieni, kon­centrēja auru rokā un noskatījās, ka izrūsējušais dzelzs gabals saujā izlokās, sakūst un pārvēršas netīri brūnā zampā. — Skaties, ko man iemācīja pati Kirke! — Pagāzusi sauju uz leju, viņa ļāva metāla lāsēm krist lejup. Tumsā lejup aizsijājās desmitiem zeltaini brūnu lodīšu. Izkusušās dzelzs lietus šņākdams un čūkstēdams triecās pret Nēreja miesām, un gaisu piepeši piestrāvoja ceptas zivs smārds. Astoņkāja taustekļi svaidījās un sitās gar sienām, Jūras vecis gaudoja un gānījās sazin cik cilvēku un necilvēku valo­dās. Perenele nokratīja no pirkstgaliem pēdējo lāsi un zelta asaru pavadīja ar skatienu. Tā krita lejup… un atsitās tieši Nērejam pret pjeri, kur virsdegune. Šoreiz viņš iebaurojās tik skaļi, ka Perenelei ausīs iesitās tūkstošiem spārnu vēdu — kliegdami brēkdami gaisā uzspurdza uz salas sapulcējušies jūrasputni.

Nērejs aizvilkās tumsā, nopakaļ atstādams vien ceptas zivs smaržu. — Gan tu vēl dabūsi, burve Perenele! — viņš šņukstēja. — Dzīva projām netiksi!

Pēkšņi uzbruka nepārvarams nogurums, bet Perenele, par spīti visam, rāpās vien augstāk. — Tā jau visi saka, — viņa murmi­nāja. — Bet es kā dzīva, tā dzīva.

—    Varējāt palīdzēt. — Perenele sēdēja uz pastaigu laukuma kāpnēm. Pavērsusi seju pret pēcpusdienas sauli, viņa ļāvās siltu­mam, kas caurstrāvoja miesu un uzlādēja auru.

—    Kāpēc? — Mazliet zemāk un pa labi, izplājusi melno ap­metni un arī pacēlusi galvu pret sauli, atvaicāja Vārnu dieviete. Tai acis slēpās aiz melnām spoguļbrillēm. Ada nu jau atkal bija ala­bastra baltumā, tikai maķenīt iezaļgana, čulgu pēdas jautās tikai ap lūpām.

Perenele brīdi apdomājās, tad pamāja. Ko tur teikt? Nērejs jau nebija nekāds ienaidnieks.

—  Varējām arī aizlaisties, — Vārnu dieviete norādīja, pat galvu nepagriezdama.

Perenele jau sāka atšķirt abu balsis: Badbai — drusku maigāka nekā skarbākajai, vīrišķīgākajai Makai.

— Un kāpēc palikāt? — Perenele apvaicājās. Beidzot izrāpu­sies no šahtas, vienos dubļos, pārguruši līdz nelabumam, viņa zināja, ka nespēs stāties pretim Vārnu dievietei. Nebija ne prātā, ka tā vēl būs tepat, uz salas, bet tur nu viņa tupēja — blakus šahtas bedrei, izrūsējušā ūdenstorņa pakājē, un rūpīgi diedza pie ap­metņa pirmīt izkritušās garās, melnās spalvas. — Kāpēc palikāt?

Vārnu dieviete sakustējās. — Moriganas gūstā esam aizvadīju­šas ilgu laiku. Viņa izpriecājusies sazin cik gadsimtus, tagad ir mūsu kārta. Tad nu nospriedām, ka tuvākajās stundās aizraujo­šāku vietu par Alkatrazu ar uguni nesameklēsi.

Atspiedusies uz elkoņiem, Perenele pavērās lejup uz dievieti. — Aizraujošāku? Laikam ar šo vārdu mēs saprotam ne gluži vienu un to pašu.

Pagriezusi galvu, Vārnu dieviete ar garu, melnu nagu pabīdīja brilles zemāk uz deguna. Pretim vērās viena sarkana, otra dzeltena acs. — Ielāgo, cilvēk, mēs esam Badba un Maka. Mēs esam Nik­nums un Asinspirts. Mūsu māsa ir Nāve. Gadu tūkstošiem mūs vilinājuši kaujaslauki visās pasaules malās, tur ir ko mieloties ap kritušo un mirstošo sāpēm un atmiņām. — Melnās lūpas savilkās baismīgā smaidā, atiezās garie, baltie zobi. — Un tieši tagad mums jābūt uz šās salas. — Dieviete aplaizījās. — Manuprāt, te mūs, ne­cik ilgi, gaida īstas dzīres.

38. NODAĻA

Riteņi brīdi dubļos griezās tukšgaitā, tad atspērušies rāva tak­sometru uz priekšu. Sofija noelsās — vispirms siksna iežņaudzās vēderā, tad pati pieplacinājās atzveltnei. Džošs nostenējās, kad siksna iegriezās jau tā jutīgajā pakrūtē.