Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Un uz mirkli prātā uzplaiksnīja doma, ka Klarents ir dzīvs un izbadis.

—  Sofij! — nodārdināja Nikolass.

Bet viņa neko nedzirdēja. Skatījās tikai uz brāli. Atgrūdusi vaļā taksometra labās puses durvis, viņa izlēca laukā, un, kolīdz kāja skāra zemi, uzšķīlās aura un visapkārt uzaudās tādas kā Zannas bruņas. Džošam bija ierocis, viņai — ne, toties bija zinā­šanas Gaisa un Uguns maģijā. Meitene tīši noārdīja aizsargbar­jeras, ko Zanna d'Arka bija uzkrāvusi, lai mazinātu Endoras raga­nas atmiņu iespaidu. Nupat vajadzēja aptvert it visu, kas Raganai zināms par arhontu Cernunnu.

Baumas, driskas, tenkas.

Reiz viņš bija skaistulis. Milzis — liels, lepns un iedomīgs. Godā­jams zinātnieks. Vispirms eksperimentēja ar citiem un tad, kad nāca aiz­liegums, pats ar sevi. Visbeidzot, kļuva atbaidošs, jo visu acīm atsedzās galvaskauss un pēdas pārvērtās āža nagos. Palika tikai seja, kāda bijusi — ka baismīga pagājībā nogrimušās dailes atblāzma. Neapjaušamais laika ritums sagrāva dižo prātu, un nu viņš bija labi ja zvērs. Mūžsens, varens, tomēr spējīgs cilvēkus vērst vilkos, viņš mita nomaļu Ēnu valstību mik­los trūdu mežos…

Sofija lēsa, ka uguns netīk nevienam, un, ja reiz arhonts miti­nājās mitrājos, no uguns droši vien bijās. Uzbrāzās acumirklīgas bailes: ja nu uguns atkal pieviļ? Bet šo domu viņa atgainīja, cik spēka. Šoreiz maģija nepievils. Pirms mirkļa, piespiedusi pirkstu tetovējumam, viņa, izlietojot pavisam mazu drusciņu auras, bija iedarbinājusi Gaisa maģiju.

Arhonts ietinās viesulī. Mežonīgo dzinēju atliekas, pīšļi un putekļi savērpās ap Cernunnu blīvā, virmojošā seģenē. Tas, sargā­dams muti un nāsis, aizklāja seju. Tad Sofija piespieda īkšķi ietetovētajam aplim un aizdedzināja pīšļu mākoni. Pirms pati sabruka nesamaņā, viņa dzirdēja Ragaino dievu iekliedzamies. Nekas tāds vēl mūžā nebija dzirdēts.

—   Džoš, — izdvesa Dī, izmisīgi raudzīdams atvairīt cirtienus, kas tirpināja rokas, — tu tik daudz vēl nezini. Es tik daudz tev va­rētu izstāstīt. Jautā — atbildēšu!

—   Es par tevi jau tāpat daudz zinu, mag. — Zobeniem — dvi ņubrāļiem — satriecoties, gaisā pašķīda zilibaltas un melnsarkanas sprikstis, pār cīnītājiem nobira svelošas dzirksteles. Džoša vaigs bija melni raibs, Dī uzvalkā vidēja neskaitāmi izsviluši caurumi. — Tev. Prātā. Bija. Nogalēt. Arhontu. — Džošs ik vārdu izgrūda reizē ar zobena triecienu.

— Tev ir Klarents, — izdvesa DI. — Tu zini, ko tas spēj. Zini, ko var. Padomā: ja piebeigsi arhontu, tiksi pie zināšanām, kas krā­jušās tūkstošiem — simtiem tūkstošu gadu. Dabūsi zināt visu par pasaules pirmsākumiem. Un ne tikai šās pasaules vēsturi. Visu — par pasauļu miriādēm.

Pēkšņi pāri brāzās vaniļas svelme, abi saļima. DI, ar skatu uz arhontu, garšļaukus atgāzās atsprākleniski, aizklājis seju rokām, lai no žilblgās gaismas pasargātu acis. Džošs, pavēlies nostāk, ieraudzīja zaļzeltainās liesmās tinušos Ragaino dievu un māsu, kas bez samaņas gulēja zemē. Cīnoties ar šķebīgām bailēm, viņš uzkūņojās četrrāpus, un turpat līdzās, pie labās rokas, dubļos gulēja Ekskaliburs. Pirksti instinktīvi sakļāvās ap rokturi, un pa kreiso roku, kur Klarents, augšup aizšāvās neciešama sāpe. Viņš mēģi­nāja nosviest Gļēvuļa zobenu, bet nevarēja — tas delnā bija gluži ielīmēts, pirksti neklausīja. Pirkststarpās iestrāvojās asins tērcītes. Kolīdz viņš atrāvās nostāk no Ekskalibura, sāpe kreisajā rokā mitē­jās. Uztrausies kājās, Džošs, Klarenta asmeni piegrūdis Ekskali­bura rokturim, pasvieda to nostāk, tad joza pie māsas.

Dī slējās kājās, blisinādams apžilbušās acis. Viņš manīja, kā Džošs aizlidina Ekskaliburu pa roku galam, zobens aizvirpuļojis iekrita aizsarggrāvja kūpošajā melnajā, eļļainajā zaņķībā. Vienu brīdi tas peldēja pa virsu, tad nafta neganti uzkūsāja un zobens nogrima.

Džošs šausmās saļima uz ceļiem. Pacēlis Sofiju uz rokām, viņš iestīvēja māsu taksometra pakaļsēdeklī, un tieši tobrīd dzinējs ierūcās. Salonā iespruka arī Nikolass Fleimels, gluži zaļš no vaiga, no pirkstiem joprojām stiepās enerģijas šķieznas, kas bija līdzēju­šas iedarbināt dzinēju.

Džons Dī bija spiests mukt nost no ceļa — taksometrs, kam visas durvis joprojām kārstījās vaļā, kaukdams laidās projām pa šauro ielu, zem riteņiem putrā malās bultas un šķēpi. Mags izmi­sīgi centās sakopot domas un enerģiju, lai taksometru apturētu, bet it visi spēki — gan fiziskie, gan garīgie — bija izsīkuši. Pietrausies kājās, viņš noskatījās, kā arhonts nozvejas gar zemi un vāļājas dubļos, lai apdzēstu uguni, kas ēda nost vilnu. Dzīvajos bija labi ja saujiņa Mežonīgo dzinēju, un divi pārvērtās pīšļos tikai tāpēc, ka pats Cernunns nejauši uzvēlās virsū.

Metālam šņirkstot, spārniem un durvīm vaļā, metot dzirkste­les, melnais taksometrs cauri sapostītajiem vārtiem izrāvās laukā pielijušajā ieliņā un brāzās tālāk nakts tumsā. Bremžu ugunis gai­lēja sarkanas, tad taksometrs apcirtās ap stūri un pagaisa.