Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Nemirstība ir lāsts, — Perenele noskaldīja. — Vienas vieni gas sirdssāpes. Nedrīksti ne ar vienu satuvināties. Jau ar to vien, ka esi tuvumā, tu citus pakļauj briesmām. Dzīdams mums pēdas, Dī līdz ar zemi nolīdzinājis veselas pilsētas un, gribēdams mūs apturēt, izraisījis ugunsgrēkus, badu, pat zemestrīces. Tā nu mēs ar Nikolasu esam vadījuši savas dienas bēguļojot, slēpjoties, slaps­toties pustumsā.

—  jūs negribējāt bēguļot? — spoks jautāja.

—   Vajadzēja apstāties un cīnīties. — Perenele piekrītoši pa­māja. Atspiedusies pret koka margām, viņa pavērās lejup, uz pie­stātni. Gaiss virmoja, un uz mirkli tur, lejā, it kā drūzmējās ne­skaitāmi aizgājušo laiku ģērbos un uniformās tērpti stāvi. Burve sasprindzināja skatienu, un Alkatrazas rēgi pagaisa. — Vajadzēja cīnīties. Mēs būtu Dī savaldījuši. 1945. gadā Ņūmeksikā bija tāda iespēja, un divdesmit gadus pirms tam, 1923. gadā Tokijā viņš bija mūsu varā, pēc paša izraisītās zemestrīces novārdzis teju līdz nāvei.

—   Un kāpēc pārdomājāt? — de Aijala gribēja zināt.

Perenele pētīja savas plaukstas — senāk tik gludajā ādā bija iegrauzušās jaunas rievas, tai pāri audās krunciņu tīkls. Adai cauri skaidri vīdēja zilzaļas vēnas, vēl vakar to tur nebija. — Jo Nikolass teica — tad mēs ne ar ko nebūtu labāki par Dī un viņa šlaku.

—   Un jūs pati tā nedomājāt?

—  Vai esi dzirdējis par tādu itāli, vārdā Nikolo Makjavelli? — Perenele apvaicājās.

—  Nav iznācis.

—   Spožs prāts, pats tik viltīgs, nežēlīgs un nu — diemžēl un kā par brīnumu — strādā tumšo Vecajo labā, — Burve vēstīja. — Bet pirms daudziem gadiem tieši viņš teicis apmēram tā — ja iznāk kādam nodarīt pāri, rīkojies tik bargi, lai viņš pēcāk nevarētu at­riebties.

—  Neizklausās pēc krietna cilvēka, — de Aijala atzina.

—   Tāds viņš tiešām nav. Taču viņam ir taisnība. Pirms trim gadsimtiem nemirstīgais cilvēks Temudžins piedāvājās Dī uz mū­žiem ieslodzīt kādā nomaļā Ēnu valstībā. Vajadzēja piekrist.

—   Un jūs gribējāt, lai tā notiek? — de Aijala jautāja.

—  Jā, es teicu, ka Dī vajag ieslodzīt Temudžina mongoļu im­pērijas Ēnu valstībā.

—  Bet vīrs teica — nē?

—   Nikolass teica, ka mums uzdots sargāt Grāmatu un meklēt pareģojumā minētos dvīņus, nevis karot ar tumšajiem Vecajiem. Bet neliegšos — ja Dī mums visu laiku nebūtu vajātājos, ietu vieglāk. Tokijā mums bija iespēja atņemt Dī spēku un atmiņu, pat nemir­stību. Tad no viņa vairs nebūtu jābīstas. Tā arī vajadzēja rīkoties.

—    Bet tumšie Vecajie jau tāpēc nebūtu atstājušies, vai ne? — spoks ieteicās.

Perenele brīdi apdomājās. — Viņiem droši vien ietu grūtāk, lēnāk, bet — jā, mierā viņi tik un tā neliktos.

—   Vai jūs abi nebūtu varējuši pazust pavisam?

Pereneles lūpas savilkās sāpīgā smaidā. — Diez vai. Lai kur mēs apmestos, allaž pienāk brīdis, kad jādodas tālāk. Drīzāk vai vēlāk, vienmēr jādodas ceļā. — Viņa nopūtās. — Jau Sanfrancisko aizkavējāmies par ilgu. Pat kundzīte, kam pieder kafejnīca otrpus ielai, sāka apspriest manu nedabiski gludo ādu. — Perenele iesmē­jās. — Skaidrs, ka domā — es vaigos injicēju botulīnu. — Pacēlusi plaukstas, viņa tās noskatīja ar kritisku aci. — Diez ko viņa teiktu, ja redzētu mani tagad?

—   Vai tā kundze ir draugs? — de Aijala žigli ievaicājās. — Vai varētu palīdzēt?

—   Paziņa, nevis draugs. Un cilvēks. Viņai nebūtu iespējams ieskaidrot pat drusciņu no visa, kas te notiek, — Perenele atteica. — Tātad — nē, viņai es neko nelūgšu. Citādi iegrūdīšu nelaimē, tas arī viss.

—  Domājiet, kundze, domājiet: jābūt kādam, ko varat paaicināt palī­gos, — de Aijala izmisis lūdzās. — Kā būtu ar kādu Vecajo, kas jūsu pusē, kādu nemirstīgo, kas nav saistījies ar tumšajiem Vecajiem? No­sauciet vārdu. Es sameklēšu, jūs gan esat stipra un varena, bet ar visu to nespēsit viena stāties pretim sfinksai, jūras vecim un pazemes kameru briesmoņiem. Un tas, kurš šorīt šurp atsūtīja mušas, noteikti sadomās atkal ko citu, vēl jo baismīgāku.

—  Zinu, — Perenele drūmi atsaucās. Vērodama viļņos šūpoja­mies nereīdu galvas, viņa iegrima domās. Nemirstīgie Sanfran­cisko droši vien bija — īstenībā Burve zināja, ka ir; vēl šodien bija uz acumirkli manījusi ciešu jauneklīga paskata puiša skatienu. Puisis šurp vērās caur zīlējamo trauku. Burves lūpas savilkās smīnā — trauks vairs nebūs lietojams. Taču, atminoties, kā puisis kustējās un blenza šurp — tik mežonīgi, draudīgi —, prātā iešā­vās…

—   Kāds ir gan, — viņa piepeši izspēra. — Dzīvojusi te gadu desmitiem, un deru, ka pazīst visus, kas pilsētā no Nākamās paau­dzes un Vecajiem. Viņa zinās, kam varam uzticēties.

—  Es došos pie viņas, — de Aijala pieteicās. — Izstāstīšu, kur esat.

—  Jā, taču Sanfrancisko viņas acumirklī nav. — Perenele pa­smaidīja. — Bet tas nekas.

Rēgs izskatījās apjucis. — Kā tad jūs ar viņu sazināsities?

—  Zīlēšu.

—  Ko jūs sauksit? — Rēgs nespēja valdīt ziņkāri.

—  Jaunavu Kareivi: Skatahu Ēnu.

42. NODAĻA

Pa Milbenku nobraucis garam Parlamentam, apskrambātais

•