Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Salonu ik pa brīdim piešļāca ielas lampu un citu automašīnu starmešu gaismas. Piešķiebusi galvu, Sofija cieši noskatīja bezpa­jumtnieku, saasinātajām maņām kāri tverot ik sīkumu. Šis te taču nekādi nevarēja būt cilvēks, kura dēļ viņi ieradušies Londonā, ne­mirstīgais vārdā Gilgamešs, vecākais cilvēks uz planētas. Nikolass viņu bija nosaucis par ķēniņu, Palamēds teica — jucis, bet večuks neizskatījās ne pēc viena, ne otra. Parasts, nekaitīgs bomzis, kas mugurā savilcis par daudz drēbju un steidzami būtu vedams pie friziera. Bet, ja pāris pēdējās dienās vispār bija ko mācījušas, tad to, ka neviens nav tas, pēc kā izskatās.

—   Nu, jauki gan, — Gilgamešs sacīja, salicis rokas klēpī. Viņš līksmi smaidīja. Angļu mēle no viņa mutes skanēja ar vieglu, ne­nosakāmu, varbūt Tuvo Austrumu akcentu. — Allaž esmu teicis: kad no rīta mosties, nevari zināt, kā diena beigsies. Man tā patīk — jūties jauns.

—  Un cik tad tev gadu? — Džošs tūliņ ieprasījās.

—   Daudz, — Gilgamešs attrauca un pasmīnēja. — Esmu ve­cāks, nekā izskatos, bet jaunāks, nekā jūtos.

Sofijai prātā ieplaiksnījās ainu druskas. Raganas atmiņas. Žanna d'Arka bija iemācījusi par tām nelikties zinis un atvairīt ne­mitīgo balsu murdoņu un trokšņus, kas skanēja ausīs, taču šoreiz Sofija tīši ļāva modrībai atslābt…

Gilgamešs — mūžīgs un nemainīgs.

Gilgamešs — stalts un lepns valdnieks nez cik laikmetu un civilizā­ciju ģērbos: šumers, akādietis, babilonietis, ēģiptietis, grieķis un romietis, tad — zvērādās — galls un bretonis.

Gilgamešs — karotājs, cīņā pret cilvēkiem un briesmoņiem ved ķel­tus un vikingus, rusičus un huņņus.

Gilgamešs — skolotājs baltā, vienkāršā priestera tērpā, rokā ozolzars un āmulis.

Sofijas acis iespīgojās sudrabā, un pār lūpām nāca piesmacis čuksts: — Tu esi Dienu Sirmgalvis.

Gilgamešam aizrāvās elpa. — Tā mani neviens nav dēvējis jau ļoti sen, — viņš gausi novilka. — Kurš tev to teicis? — Gandrīz iz­klausījās, ka viņš sabijies.

Meitene nogrozīja galvu. — Vienkārši zinu.

Džošs nosmaidīja. — Vai tu esi tik vecs kā piramīdas?

—  Vecāks, daudz vecāks, — Gilgamešs mundri izsaucās.

—   Ķēniņa mūžs lēšams gadu tūkstošos, nevis simtos, — pār plecu attrauca Palamēds.

Sofija sprieda, ka Gilgamešs augumā nav lielāks par Džošu, druknāku viņu darīja tikai drēbju kārtas — vamzis uz vamža, sazin cik džemperu, T kreklu un kapučjaku — un pēc veča viņš iz­skatījās mežonīgās matu kodaļas un sapinkātās bārdas dēļ. Ieska­toties ciešāk, atklājās, ka Gilgamešs līdzinās viņas un Džoša tēvam: tāda pati augsta piere, garš, taisns deguns un koši zilas acis tumši iedegušā sejā. Turklāt šķila, ka abi varētu būt vienos gados — četr­desmit trīs, varbūt četrdesmit pieci.

Taksometrs brauca garām veikalam, kas laistījās vienās ugu­nīs, salonu piestrāvoja spoža, dzeltenbalta gaisma, un Sofija at­skārta vēl to, ka šķietamie traipi un pleķi uz ķēniņa drānām īste­nībā ir svešādi simboli un raksti, uzvilkti ar tādu kā resnu marķieri.

Sasprindzinājusi acis, viņa atpazina ķīļrakstus un ēģiptiešu hie­roglifus, savukārt tur, kur pirmajā mirkli it kā rēgojās plīsumi un caurumi, atklājās gariem dūrieniem, ar rupju pavedienu pavirši diegts šuvums, kas izskatījās pēc pirmatnējām rakstu zīmēm. Lī­dzīgi skrāpējumi pavisam noteikti bija redzēti vecāku kabinetā — uz senlaiku māla plāksnītēm.

Sofija juta, kā vecais vīrs pēta viņus abus ar brāli, spoži zilās acis pārmijus pievērsās te vienam, te otram, piere saraucās, rievas vaigos iegūla dziļākas. Un, iekams viņš vēra muti, viņa zināja, kas būs.

—  Esam tikušies.

Sofija pašķielēja uz brāli. Ragainais dievs tika teicis to pašu. Džošs paskatījās pretim, saknieba lūpas un tikko manāmi papuri­nāja galvu — tas abiem bija norunāts signāls kopš bērnudienām. Sak, ciet klusu. — Kur tad? — viņš noprasīja.

Atspiedies ar elkoņiem pret ceļgaliem, Gilgamešs pieliecās tu­vāk. Salicis kopā plaukstas, viņš iespieda rādītājpirkstus padegu­nes rievās un skatījās uz abiem. — Esam tikušies ļoti sen, — viņš pēdīgi teica, — kad biju jauns, jauns, jauns. — Tad zilais skatiens apmācās. — Nē, nevar būt. Redzēju, kā cīnījāties un kritāt… — Balss aiztrūka, un acīs piepeši ievizējās asaras. Tad balss ieskanējās sāpju pilna: — Redzēju, kā abi gājāt bojā.

Sofija un Džošs iztrūkušies saskatījās, bet pustumsā sakustējās Fleimels, pasteidzies ierunāties, pirms dvīņi ko jautā. — Ķēniņam atmiņa mēdz klibot, — viņš nobēra. — Ne visam, ko viņš saka, var ticēt. Izklausījās pēc brīdinājuma.

—  Tu redzēji, kā nomirstam? — Sofija pārvaicāja, par Fleimelu nelikdamās zinis. Gilgameša vārdi bija sakustinājuši atmiņu tī­mekli, bet ik pavediens tūdaļ netverams aizslīdēja un pagaisa.

—    Debess raudāja uguns asaras. Jūras vārījās, un zeme plīsa gabalos… — Gilgamešs mulsi nočukstēja.

—  Kad tas bija? — Džošs kāri noprasīja.

—  Pirmslaikos, aizvēsturē.