Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Ķēniņa vārdus nevar ņemt par pilnu, — Fleimels dzedri no­teica, balss salona klusumā ielauzās piepeša un skaļa. Franču ak­cents bija pieņēmies spēkā, it kā alķīmiķis būtu uztraucies. — Diez vai cilvēka smadzenes būvētas tā, lai spētu uzglabāt gadu tūksto­šiem krātas zināšanas. Viņa majestāte bieži jaucas.

Sotij.i pasniegusies saspieda brāļa roku. Kad viņš paskatījās, šoreiz viņa saknieba lūpas un papurināja galvu, lai viņš nesaka neko. Bija vajadzīgs laiks, lai izsijātu Raganas atmiņas un domas. Kaut kas kņudēja pašā prāta aizkaktiņā — kaut kas ļauns, atbaidošs, kaut kas, kam bija sakars ar Gilgamešu un dvīņiem. Brālis Itkko manāmi pamāja ar galvu, tad atkal pievērsās bomzim.

I'ad… tev ir desmittūkstoš gadu? — viņš piesardzīgi vaicāja.

—  Cilvēki parasti smejas, to teikdami, — Gilgamešs atsaucās.

—  Tu ne. Kāpēc?

Džošs pasmīnēja. — Pēdējās pāris dienās mani atmodinājis ka­penēs ieslēgts mītisks tēls, esmu sēdējis pūķim mugurā un cīnījies ar Ragaino dievu. Esmu bijis Ēnu valstībā un redzējis koku, tik lielu kā pasaule. Esmu noskatījies, kā cilvēki pārvēršas par vilkiem un suņiem, redzējis sievieti ar kaķa galvu… vai varbūt kaķi ar sievie­tes rumpi. Tad nu, taisnību sakot, desmittūkstoš gadu vecs vīrs ne­maz nav tik liels brīnums. Un vispār tu no visiem cilvēkiem, ko esam satikuši, laikam esi pats parastākais. Tikai neņem ļaunā, — viņš steigšus piebilda.

—   Nekas. — Gilgamešs pamāja. — Varbūt man ir ne desmit­tūkstoš gadu vien. — Tad balss mainījās un piepeši ieskanējās gurda. — Bet varbūt esmu tikai jucis vecs muļķis. Nez cik reižu mani tā saukājuši. Lai gan visi, kas tā izrunājušies, ir pagalam. — Nosmīnējis viņš sagrozījās un pieklauvēja pie stikla starpsienas.

—  Kurp braucam, Palij?

Saracēņu bruņinieks pustumsā bija tikko saskatāms. — Nu, vispirms gribējām satikt tevi…

Gilgamešs līksmi pasmaidīja.

—   …un tad dabūt šos te projām no salas. Vedu viņus uz Krā­vumu.

—  Uz Krāvumu? — Bomzis sarauca pieri. — Vai es tādu zinu?

—   Uz Stonhendžu, — tumsā ierunājās Fleimels. — Tev jāzina gan, tu taču līdzēji to uzcelt.

Gilgameša koši zilais skats apmācās. Acis piemiedzis, viņš ieblenza tumsā, no kurienes skanēja alķīmiķa balss. — Vai tad? Neatceros.

—   Tas bija ļoti sen, — Fleimels nomurmināja. — Manuprāt, akmeņus sāki sliet pirms vairāk nekā četrtūkstoš gadiem.

—   Nē, nē, senāk. — Gilgamešs pēkšņi atplauka. — Pie darba ķēros vismaz tūkstoš gadu agrāk. Un tur jau tolaik bija senvieta… — Balss apslāpa, viņš paskatījās uz Sofiju, tad uz Džošu. Pēc tam atkal pievērsās Palamēdam. — Un kāpēc braucam uz tu­rieni?

—   Pamēģināsim iedarbināt kādu no senajām joslām, lai šie cil­vēki var tikt projām no valsts.

Gilgamešs pamāja. — Joslas. Jā, Solsberijā enerģijas joslu ne­trūkst. Pa daļai tāpēc cēlu tur vārtus. Un kāpēc gribam viņus dabūt projām no valsts?

—  Jo šie bērni ir saule un mēness, — Fleimels stāstīja, — ar tīra zelta un sudraba aurām. Un viņiem dzen pēdas tumšie Vecajie, kas šonakt atsaukuši zemes virsū arhontu. Pirms divām dienām Parīzē plosījās Nidhjegs. Tu zini, ko tas nozīmē.

Ķēniņa balss pārvērtās. Tagad tā bija dzedra un lietišķa. — Viņi metuši pie malas piesardzību. Tas nozīmē, ka gals tuvojas. Drīzs gals.

—   Tuvojas atkal, — norādīja Nikolass Fleimels. Viņš paliecās uz priekšu, un sejā iešļācās dzintardzeltena gaisma, vēršot to lī­dzīgu vecam pergamentam; ēnas izcēla dziļās rievas pierē un mai­siņus zem acīm. — Tu varētu to novērst.

—  Alķīmiķis! — Gilgameša acis iepletās, un viņš satraukts no­sēcās. — Palamēd! Ko tu esi sadarījis! — viņš spalgi un nevaldāmi iekliedzās. — Tu esi mani nodevis!

Un pēkšņi bomzim rokā uzradās garš nazis ar melnu asmeni. Tas nozibēja, kad triecās uz Fleimela pusi.

44. NODAĻA

Novārtījies un saburnīts, saplēstām un notašķītām drānām, mežonīgi izpūrušiem matiem doktors Džons Dī klunkurēja pa tuk­šajām ielām, iemukdams ēnā, kad garām, sirēnām kaucot, aizjo­ņoja policijas, ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības automašīnas. Aiz muguras nakts debesis izgaismoja dārdošas eksplozijas — tur cita pēc citas sprāga degvielas kannas. Jūnija spirgto nakti piedraņķēja degošas gumijas, sakarsušas naftas, apsviluša metāla un kūstoša stikla smārds.