Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Istabā ielauzās reportiera balss: — …kas pēdējas divas stundas plosās autonovietnē. Acumirkli bojāgājušie notikuma vietā nav atrasti, un policisti uzskata, ka tādu te nav. Raizes sagādā milzīgais daudzums ugunsnedrošu un degošu vielu, ugunsdzēsēji notikuma vielai var piekļūt, tikai apgādājušies ar skābekļa maskām. Pastāv bažas, ka, sākot' degt riepu grēdām, apkaimē izplatīsies indīgas gāzes. Tomēr ir zināms mierinā­jums — šā Londonas rajona apbūvi paredzēts nojaukt, gandrīz visi nami ir tukši un pamesti grausti…

Makjavelli nospieda taustiņu, lai balsi apklusinātu. Aizvēlies ādas krēslā, viņš izlaida pirkstus caur īsi apcirptajiem sirmajiem matiem, kas nosprakšķēja pēkšņajā klusumā. Tad Dī būtu nonāvē­jis alķīmiķi un dabūjis rokā dvīņus?

Kadrā uznira reportieris, saujā turēdams tādus kā krama šķēpa uzgaļus, un Makjavelli, steigdamies tikt pie skaņas, gandrīz nozvēlās no krēsla.

— …un dīvainā kārtā uziets simtiem priekšmetu, kas izskalas pec krama šķēpa uzgaļiem. — Kamera aizvēzējās plašā puslokā: zemi nu­dien klāja salauztas bultas un šķēpi. Makjavelli atpazina strupās arbaleta šautras.

Nu, ja DT dvīņus tiešām saņēmis ciet, tie nebūs padevušies bez cīņas.

Iedūcās Makjavelli mobilais tālrunis, viņš satrūkās. Izvilcis aparātu no iekškabatas, viņš ieblenza ekrānā, tūliņ atpazīdams milzum garo ciparu virkni un neiespējamo tālsarunu kodu. Lai sa­ņemtos un atbildētu, bija dziļi jāievelk elpa. — Jā?

—     Di izgāzies. — Makjavelli Vecā balss bija ne vairāk kā čukstiens, kas gandrīz trūka pušu. Viņš runāja ēģiptiešu Jaunās valsts laika mēlē, kas bija dzīva pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu.

Makjavelli atsaucās savas jaunības laika smalkākajā itāļu va­lodā. — Skatos ziņas. Redzu, ka Londonā ugunsgrēks; zinu, ka vietai ir sakars ar diviem neitrāliem nemirstīgajiem. Pieļauju, ka abi notikumi ir saistīti.

—  Tur bija Fleiniels ar dvīņiem. Visi izbēguši.

—    Izskatās, ka bijusi aizstāvība; televīzija ziņo, ka bijusi kauja — viss pilns ar bultām, šķēpiem un arbaleta šautrām. Varbūt angļu magu derēja apgādāt ar jēdzīgākiem resursiem? — Makja­velli piesardzīgi ieminējās.

—  Tur bija Basteta.

Makjavelli valdījās, lai seja paliktu neizdibināma: dievieti ar kaķa galvu viņš nicināja, bet zināja, ka Vecajam pavēlniekam viņa ir tuva.

—   Un magam par palīgu bija likts būt Cernunnam.

Makjavelli neviļus slējās kājās. — Arhontam? — viņš pārvai­cāja, pēc iespējas valdīdams balsi.

—   Un arhonts atveda līdzi Mežonīgus dzinējus. Tam mana akcepta nav bijis. Mēs visi balsojām pret. Mēs negribam, lai arhonts atkal siro pa šo pasauli.

—  Bet kas tad grib?

—   Tie pārējie, — balss strupi pavēstīja. — Dī saimnieki un viņu piekritēji. Mums tas tagad izdevīgi — kad mags izgāzies, viņiem vaja­dzēs rīkoties, lai viņu iznīcinātu.

Nolicis tālruni uz galda, Makjavelli nospieda skaļruņa taustinu. Noraustījis uz leju žaketi, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un noskatīja monitoriem klāto sienu. Ziemeļlondonas ugunsgrēks nu­pat jau liesmoja gandrīz visu kanālu ziņās. — Dī nav nekāds muļ­ķis, viņš zina, ka ir briesmās.

—  Ir jau arī.

Makjavelli iedomājās sevi Dī vietā — kā rīkotos? — Viņš zina, ka vajag dabūt rokā dvīņus un tās lappuses, — itāļu mags apņē­mīgi noteica. — Tikai tā viņš spēs atgūt Vecajo labvēlību. Viņš ir gatavs uz visu. Un, strupceļā iedzīts, cilvēks mēdz sastrādāt muļ­ķības.

Reportieris runājās ar satrauktu bārdaini, kas, pacēlis vienu šķēpa uzgali, vicināja to pa gaisu.

—  Ko tu gribi, lai daru? — Makjavelli noprasīja.

—    Vai vari palīdzēt mums sadzīt pēdas Fleimelam un dvīņiem Anglijā, pirms tas izdodas Dī?

—  īsti nezinu, kā… — Makjavelli iesāka.

—   Kāpēc Fleimels ir Londonā? Kāpēc riskēt, iegrūžot dvīņus pašā Dī impērijas sirdī? Mēs zinām, ka viņš cenšas dvīņus apmācīt. Tad ar ko viņš būtu paredzējis tur tikties — no Vecajiem, Nākamās paaudzes vai nemirstīgajiem?

—  Tāds varētu būt jebkurš. — Makjavelli pārsteigts sablisinājās. Paturēdams acīs TV ziņas, viņš turpināja: — Es esmu Francijas slepenpolicijas priekšnieks. Kā lai zinu, kas tur Londonā vispār ir? — Viņš ar prieku konstatēja, ka balss ir klausīga, rimta un mierīga.

—  Datubāzē taču to vari redzēt, — atteica balss tālrunī, un itālis varēja derēt, ka sadzirdējis smīnu.

—  Datubāzē? — viņš piesardzīgi pārvaicāja.

—  Nūja, savā slepenajā datubāzē.

Makjavelli nopūtās. — Acīmredzot ne jau tik ļoti slepenajā. Cik tad ir tādu, kam par to zināms? — viņš painteresējās.

—   Mags zina, — balss atsaucās, — un viņš to izpaudis saviem saimniekiem… un es… nu, teiksim, es to dabūju zināt no viņiem.

Makjavelli ļoti centās, lai sejā nebūtu nolasāms it nekas, — ja nu saimnieks tiešām viņu varēja redzēt. Tumšie Vecie nebija vien­prātīgi — to viņš zināja jau sen. Nebija nekāds pārsteigums. Savu laik tumšie Vecie bija valdnieki, un visur, kur ir valdnieki, mūžam ir ari citi, kas gaida, vērpj intrigas un kaļ plānus, kā valdniekus gāzt. Tieši tādu politiku Makjavelli izprata un tādā bija meistars.

Itālis apsēdies uzlika pirkstus uz tastatūras. — Ko tu gribi zināt? — viņš nopūzdamies vaicāja.