Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Londona pieder magam. Bet Fh'imelam ir divi, kas ir viens, un abi jau atmodināti. Meitene prot rīkoties ar Gaisu un Uguni, zēns ne­prot neko. Kurš Londonā ir tāds, kas pieprot kādas stihijas maģiju un, kas jo svarīgāk, gana atbalstītu Fleimelu un viņa centienus apmācīt dvīņus?

—  To taču noteikti iespējams noskaidrot arī citā ceļā, — Mak­javelli izgrūda, klabinot plāniņās tastatūras taustiņus.

—  Protams.

Makjavelli saprata. Saimnieks negribēja, lai citi zina, ka viņš vāc informāciju. Ekrānā uznira vārdi, dažam klāt bilde: Vecajie Lon­donā, pārzina vienas vai vairāku stihiju maģiju. — Londonā ir div­padsmit Vecajie, — viņš paziņoja, — un visi mūsējie.

—  Kā ar Nākamo paaudzi?

Ekrānā parādījās sešpadsmit vārdu. Pārbaudījis lojalitāti, Mak­javelli atkal papurināja galvu. — Visi mūsējie, — viņš atkārtoja. — Tādu, kas izvēlējušies nostāties pret mums, Londonā nav gan­drīz nemaz, viens otrs gan apmeties Skotijā, viens vienīgs — Īrijā.

—  Paskaties nemirstīgos cilvēkus.

Makjavelli pirksti aizņirbēja pār taustiņiem, pusekrāns piebira pilns vārdiem. — Cilvēku sugas nemirstīgie izkaisīti pa visu Ang­liju, Velsu, Skotiju… — viņš vēstīja, klabinot taustiņus, lai sašauri­nātu meklējamo personu loku, — pašā Londonā ir pieci.

—  Kas viņi tad i?

—  Šekspīrs un Palamēds…

—   Šekspīrs pazudis bez vēsts — iespējams, gājis bojā Londonas ugunsgrēkā, — Makjavelli saimnieks nekavējoties atsaucās, — un Palamēds redzēts kopā ar alķīmiķi. Stihiju maģijas neviens nav zinātājs. Kas vēl?

—  Baibars Mameluks…

—  Palamēdam draugs, mums — ne. Stihiju maģiju nepārzina.

—  Virdžlnija Dēra…

—   Nāvīgi bīstama, paļaujas tikai pati uz sevi. Viņas saimnieks ir miris — manuprāt, tur pie vainas viņa pati. Gaisa Kundze, bet Fleimelu nemīl un reiz cīnījusies Dī pusē. Pie viņas Fleimels vis neies.

Makjavelli uzlūkoja pēdējo vārdu, kas mirgoja ekrānā. — Tad atliek Gilgamešs.

—   Ķēniņš, — balss nopūtās, — kurš pārzina visas maģijas, taču ir bez spēka un nespēj tās likt lietā. Protams.

—    Kurā pusē ir viņš? — Makjavelli pajautāja. — Viņa vārds nav saistīts ne ar vienu Veco.

—     Gilgamešam nemirstību piešķīris mags Ābrahams, Grāmatas autors. Manuprāt, tur kaut kas nogāja greizi. Prāts viņam sašķēlās, un gadsimtu gaitā viņš kļuvis gan traks, gan aizmāršīgs. Dvīņus viņš varētu mācīt, lai gan tikpat iespējams, ka atteiksies. Vai zini, kur viņš dzīvo?

—    Pastāvīga dzīvesvieta nav zināma, — Makjavelli atsaucās. — Izskatās, ka mitinās uz ielas. Man te piezīmēts, ka parasti viņš nakšņo parkā netālu no Bakstona memoriāla, blakus Parlamentam. Ja Pleimels ar dvīņiem bijis tajā Ziemeļlondonas autonovietnē, cauri visai pilsētai tik ātri vis nevar tikt.

—   Mans spiegs ziņo, ka notikuma vietu lielā ātrumā atstājusi melna automašīna.

Makjavelli uzklikšķināja uz fotouzņēmuma, kurā Palamēds stāvēja līdzās melnam Londonas taksometram. Patinis bildi lejāk, viņš uzgāja mašīnas numuru. — Anglijas galvaspilsētā satiksmes un drošības kameru ir vairāk nekā jebkurā cilā Eiropas lielpil­sētā, — viņš aizdomājies bilda. — Pat vairāk nekā Parīzē. Taču no­vērošanas sistēma tādi pati kā pie mums. — Divi ekrāni apdzisa, tad tajos ieņirbējās paroles — Makjavelli pieslēdzās Londonas sa­tiksmes kamerām. — Arī programmatūra tā pati.

Itālis aktivizēja detalizētu Londonas karti, līdzās Parlamenta ēkai Viktorijas parkā atrada Bakstona memoriālu un uzmeklēja tu­vāko luksoforu. Pēc sešdesmit sekundēm acu priekšā bija satik­smes kameras videoieraksts. Pievērsies laika skalai, viņš tina ierak­stu atpakaļ: 2.05… 2.04… 2.03… Mašīnu bija maz, un Makjavelli pārslēdzās uz ātrāku pārtīšanas režīmu, lēkdams atpakaļ laikā ik pa piecām minūtēm. Pulkstenis ierakstā rādīja 00.01, kad meklē­tais beidzot bija rokā. Gandrīz tieši iepretim memoriālam pie luk­sofora apstājās melns taksometrs, un no parka izšļūca bārdains bezpajumtnieks, lai nomazgātu logus. Taksometrs nekustējās no vietas arī tad, kad luksoforā iedegās zaļā gaisma. Tad tas pats bomzis ierāpās aizmugures sēdeklī, un mašīna aizbrauca.

—  Ir! — viņš pavēstīja. — Brauc uz rietumiem, uz A302.

—    Uz kurieni? — Makjavelli saimnieks nelikās mierā. — Man jāzina, kurp viņi brauc.

—    Vienu minūti… — Vadīdams datorā nelegālus piekļuves kodus, Makjavelli pēc kārtas ieskatījās satiksmes kameru ierakstos un, sekodams taksometra numura zīmei, noskaidroja, ka tas pār­braucis pāri Parlamenta laukumam, Trafalgāras laukumam, tad no Pikadilijas izbraucis uz A4 ceļa. — Brauc laukā no Londonas, — viņš pēdīgi pavēstīja.

—  Uz kuru pusi?

—  Uz rietumiem — pa M4.

—   Kurp viņi brauci — Vecais izgrūda. — Kāpēc brauc laukā no Londonas? Skaidrs, ka grib pierunāt Gilgamešu, lai tas māca dvīņiem stihiju maģiju. Bet to taču var darīt arī kādā drošā pilsētas mājā.

Makjavelli vēlreiz pievilka tuvāk karti, maršrutā meklēdams kaut cik nozīmīgus objektus. — Stonhendža, — viņš piepeši iz­spēra. — Deru, ka viņi dodas uz Stonhendžu. Solsberijas līdze­numā ir enerģijas joslas, — viņš ar pārliecību noteica.

—    Tie vārti nedarbojas jau gadsimtiem ilgi, — Vecais aizrādīja.