Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Virs plakāta ar sarkanu krāsu bija aizzieķēti vārdi "SVEICAM INDIĀŅUS", savukārt zem tā lieli, pusdzisuši sarkani burti vēs­tīja: "INDIĀŅU ZEME". Perenele zināja, ka tie te uzradušies 1969. gadā, kad salu ieņēma Amerikas indiāņu kustības desants.

Atlikušo pēcpusdienu Burve bija sistemātiski apsekojusi salu, lūkodama atrast kādu iespēju tikt projām. Laivu nebija, lai gan koku un baļķu netrūka, un uz brīdi prātā iešāvās doma par plostu — baļķus varētu sasiet kopā ar dvieļiem un segām, kas jo­projām bija atrodami kamerās. Klīda runas, ka 1962. gadā trim cie­tumniekiem izdevies aizbēgt ar paštaisītu plostu. Bet Perenele ap­zinājās, ka Nērejam un viņa mežonīgajām meitām garām neliks. Stāvēdama uz piestātnes klāja, virs grāmatu kioska, viņ.i rodzoj.) nereīdu galvas šūpojamies viļņos turpat acu priekšā, garie mati staipījās visapkārt kā ūdenszāles. Pa gabalu izskatījās pēc roņiem, taču pilnīgi nekustīgiem — un salto, plaši ieplesto redzokļu ska­tiens stingi urbās taisni šurp. Ik pa laikam nozibēja asi zobi, sakampuši lunkanu zivi. Skaidrs, ka visas zināja, kā Burve izrī­kojusies ar viņu tēvu.

Izsirojusi pa salu, Perenele bija atradusi drānas — tagad viņai mugurā bija raupjas cietumnieka bikses un krekls, abi teju divus izmērus par lielu un viscaur sadriskāti. Ģērbs reiz atdusējās eks­pozīcijā, ar ko bija aicināti iepazīties daudzie salas apmeklētāji. Taču jau daudzus mēnešus, kopš Alkatraza bija nonākusi Dī kompānijas pārziņā, te neviens apmeklētājs nebija kāju spēris. Perenele atklāja, ka cietuma kamerās mētājas savulaik ieslodzī­tajiem piederējušas mantas. Starp tām bija smags, melns mētelis, pakārts uz vadža; mēteli viņa pievāca. Tas gan oda pēc pelējuma un šķita pievildzis, tomēr tik un tā sildīja labāk nekā plānā zīda kleita, tālab nebija jāšķiež enerģija tikai tāpēc, lai nenosaltu. Nekā ēdama gan nebija, toties virtuvē viņa uzgāja pieputējušu metāla tasi, to iztīrīja un apsekoja daudzās lietus peļķes, kādu uz salas netrūka. Ūdens gan bija iesāļš, taču ne tik ļoti, lai ap dūšu mestos nelabi.

Tuvojoties novakarei, Perenele apmetās piestātnē, kur Alkatrazas apmeklējumu reiz sāka un noslēdza visi, kas te ieradās, — gan cietumnieki, gan tūristi. Pa kreisi no grāmatu kioska atradās kāp­nes, kas veda augšup; viņa uzkāpa augšstāvā. Tagad, atspiedusies pret margām, viņa vērās viļņos. Pilsēta vīdēja mokoši tuvu — nieka divarpus kilometru attālumā. Uzaugusi Bretoņā, Francijas saltajā ziemeļrietumu piekrastē, Perenele bija laba peldētāja un ūdens mīļotāja, bet par peldēšanu pāri viltīgajam un ledainajam līcim nevarēja būt ne runas — pat ja tur priekšā negaidītu Nērejs ar meitām. Nu viņa nožēloja, ka nebija iepratusies lidošanā toreiz, Indijā, Mogulu impērijas laikos.

Viļņi sitās pret piestātni, augstu gaisā uzšķiezdami sudrabbaltas putas… un vizošajās lāsēs materializējās de Aijalas rēgs.

— Sanfrancisko taču jābūt kādam, ko varat pasaukt palīgā, — spoks bilda. — Varbūt kādu nemirstīgo?

Perenele nogrozīja galvu. — Mēs ar Nikolasu allaž esam turē­jušies savrup. Un neaizmirsti, ka gandrīz visi nemirstīgie ir tumša­jiem Vecajiem kalpi vai pat vergi.

—   Nevar būt, ka visi nemirstīgie ir kādam Vecajam kalpos, — de Aijala šaubījās.

—   Ne jau visi, — viņa piekrita. — Mēs — ne, Senžermēns un Žanna arī ne. Dzirdēts runājam, ka tādi ir vēl.

—   Un ja nu kāds no tādiem dzīvo Sanfrancisko? — Spoks nelikās mierā.

—   Pilsēta liela. Nemirstīgie labprāt apmetas lielpilsētās, kur cilvēki nāk un iet, jo tur vieglāk palikt anonīmam un nemanāmam. Tāpēc — jā, kāds droši vien atrastos.

Rēgs noplanēja uz viņas kreisās plaukstas virspuses. — Vai uz ielas jūs pazītu nemirstīgo, ja tāds nāktu pretim?

—   Es pazītu gan. — Perenele pasmaidīja. — Nikolass — var­būt arī ne.

Rēgs pacēlās tieši acu priekšā. — Bet ja jūs ne ar vienu no savē­jiem Sanfrancisko neesat sagājušies, kā Dī jums sadzina pēdas?

Perenele paraustīja plecus. — Labs jautājums, vai ne? Mūžam esam bijuši ļoti piesardzīgi, bet Dī netrūkst spiegu, un viņš mūs allaž atrod — agrāk vai vēlāk. Taisnību sakot, es pat brīnos, ka mums Sanfrancisko izdevās tik ilgi noslēpties.

—  Bet draugi pilsētā jums ir? — spoks turpināja tirdīt.

—  Viens otrs paziņa, — Perenele atzina, — bet nedaudzi un ne sevišķi tuvi. — Atglaudusi no sejas sudrabainās matu šķipsnas, viņa cieši paskatījās uz mirušo kuģinieku. Pēcpusdienas saules gaismā de Aijala gandrīz nebija saskatāms — tikai nojaušams kā ņirbošs plankums ar valgām acīm. — Cik ilgi tu jau esi spoks? — viņa noprasīja.

—  Divsimt gadu un vēl vairāk…

—  Un vai tikmēr kaut reizi esi vēlējies būt nemirstīgs? — viņa vaicāja.

—   Nekad nav nācis prātā, — rēgs novilka. — Reizumis esmu vēlē­jies būt atkal dzīvs. Kad migla vāliem veļas pār līci vai vēja brāzmas rauj gaisā šļakatas, man gribējies miesu uti asinis, lai varu sajust, kā tas ir. Bet nemirstīgam būt — nē, diez vai.