Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Kad liesmu siena sāka plakt un pārvērsties blīvos, baltos tvaika mutuļos, Džošs apdullis atkrita sēdus. Lietus gāzmas zemi pārvērta biezos, necaurbrienamos dubļos, virs galvas bez mitas dārdēja pērkons. Plaiksnījās zibeņi, visu apkārt izgaismodami pelnu baltumā un ogļu melnumā.

—   Laiks! — apņēmīgi izspēra Palamēds, lietus straumēm gā­žoties pār bruņucepuri. Viņš pavērās uz Sofiju un Džošu, Nikolasu un Šekspīru. Visi bija izmirkuši līdz kaulam, dvīņiem mati pielī­mējušies pie galvas. — Savs laiks karot, savs — bēgt. Krietns ka­ravīrs vienmēr zina, kurā brīdī kas darāms. Varam palikt un cīnī­ties ar Dī un Cernunnu, un neviens no mums nepaliks dzīvajos. Varbūt — izņemot jūs, — viņš sacīja dvīņiem. Uguns dēļ tumšā āda un bruņas tagad gaismojās iesarkanas. — Lai gan īsti nezinu, vai tumšajiem Vecajiem derēsit par kalpiem. Tāpat — vai dzīvosit ilgi pēc tam, kad viņiem vairs nebūsit vajadzīgi.

Visapkārt vēlās biezi, kodīgi, šķebīgi smirdoši dūmi, kas lika kāpties atpakaļ, uz būdas pusi.

—  Vil, ņem Gabriēla suņus…

—  Nekur nebēgšu, — bards nekavējoties attrauca.

—  Es nesaku, lai bēdz, — Palamēds izgrūda. — Gribu, lai tu pārgrupē mūsu spēkus un neizšķied tos velti.

—   Mūsu spēkus? — pārvaicāja Nikolass. — Tikai nesaki, ka saracēņu bruņinieks beidzot nolēmis, kurā pusē nostāties.

—   Tikai uz laiku, tici man, — Palamēds atteica un atkal pie­vērsās bardam: — Vil, aizved Gabriēla suņus projām pa to eju, kas zem būdas. Gabriēl! — viņš pasauca. Lielākais suņcilvēks steidzās klāt. Zilie tetovējumi uz vaigiem zem dubļu un asiņu kārtas vairs nebija saskatāmi, pelēkbrūnie mati slējās stāvus gaisā. — Sargā saimnieku. Dabū viņu laukā no Londonas un aizved uz Lielo krā­vumu. Tur gaidiet mani.

Šekspīrs pavēra muti, lai protestētu, bet, pamanījis saracēņu bruņinieka skatienu, tūliņ aizcirta ciet.

Gabriēls pamāja. — Tiks darīts. Cik ilgi lai Krāvumā gaidām?

—   Ja neesmu klāt līdz rītdienas saulrietam, ved Viļu projām uz kādu no tuvīnajām Ēnu valstībām, varbūt uz Avelonu vai Lionesu. Tur jums vajadzētu būt drošībā.

Par alķīmiķi nelikdamies zinis, Gabriēls asinīm pieplūdušās acis pievērsa dvīņiem. — Un kas būs ar diviem, kas ir viens?

Džošs un Sofija mēmi nogaidīja, Palamēds nopūtās. — Viņus es vedīšu atpakaļ uz Londonu. — Saracēnis paskatījās uz alķīmiķi. — Viņus vedīsim pie ķēniņa.

Suņcilvēka asie zobi nozibēja smaidā. — Pie Cernunna viņus būtu drošāk atstāt.

Sofija un Džošs iesēdās melnā Londonas taksometra aizmugu­res sēdeklī un noskatījās, kā alķīmiķis, Šekspīrs un Palamēds rosās ap liesmojošu dzelzs mucu, kurā dega šķilas, skaidas un autoriepu gumijas gabali. Lietum nemitējoties, kurtuve sīca un čūkstēja, bie­zie baltie dūmi, kas virmoja virs dziestošā aizsarggrāvja, jaucās ar ķepīgajiem, melnajiem mutuļiem, kas vēlās no mucas.

—    Es redzu viņu auras, — Džošs gurdi nomurmināja. Pirmīt tik pēkšņi uzbūris paša auru, viņš tagad bija galīgi bez spēka. Pierē pukstēja trula sāpe, rokas un kājas trīcēja, pavēderē griezās nela­bums, vilka uz vēmienu. Pirksti, turējuši Klarentu, bija kļuvuši nejutīgi.

Sofija pavērās pa aizsvīdušo logu — Džošam bija taisnība: trīs nemirstīgie tinās tikko jaušamās aurās. Fleimels — smaragdzaļš, Palamēds — tumši olīvzaļš, Šekspīrs pa vidu — citrondzeltens.

—  Ko viņi tur dara? — Džošs nenocietās.

Sofija nospieda pogu, lai atvērtu logu, bet dzinējs bija izslēgts, un logs neklausīja. Viņa pārvilka plaukstu pār stiklu, lai to noti rītu, un noelsās. Nemirstīgo auras uzšķīlās spožākas, un no viņu pirkstiem gluži sajūtamas kā staipīgas urdziņas muca ietctvj.i spēka pavedieni. — Izskatās, ka Nikolass un Palamēds aizdod Šekspīram spēku. Bardam lūpas kustas, viņš kaut ko saka… — Pa­vērusi vaļā durvis, lai labāk sadzirdētu, viņa saviebās — pustum­šajā salonā iešļācās lietus straume.

—  …iztēle ir pats galvenais, brāļi nemirstīgie, — teica Šekspīrs.

—    Jums atliek tikai koncentrēties, tad uzburšu krietnas nepatik­šanas.

—  Tā ir konjugācija, — Sofija aizgrābta izdvesa, tūliņ atjēgu­sies, ka šādu vārdu izrunā pirmoreiz, ka tādu nav pat zinājusi.

Piešļūcis māsai tuvāk, arī Džošs pablenza laukā, tumsā un lietū. — Kāda kongu… kongunācija…?

—   Viņš rada kaut ko ne no kā, kaut ko saveidojot tikai ar iz­tēli. — Sofija pavēra durvis mazliet plašāk, par lietus šaltīm sejā neliekoties zinis. Viņa zināja — jo to zināja Ragana —, ka šī maģija prasa visvairāk pūļu un spēka, neparastu izmaņu un koncentrēša­nos.

—  Tikai ātri, — caur zobiem izspieda alķīmiķis. — Uguns jau gandrīz apdzisusi, un es īsti nezinu, cik spēka man vēl atlicis.

Šekspīrs pamājis iegrūda abas rokas liesmojošajā mucā. — Vā­ries un virsti, vāries un virsti, — viņš iečukstējās, akcentam pieņe­moties spēkā un vēršoties pierastam — Elizabetes laikmeta angļu valodā. — Vispirms ņemsim Nīlas čūsku…

Dūmi ap mucu uzmutuļoja un savērpās, un no tās izvirda sim­tiem čūsku, kas pāri mucas malai novēlās zemē.

—  Čūskas! Kāpēc mūžam tās čūskas? — Džošs ievaidējās un aizgriezās.

—  …lai raibas čūskas, šķeltas mēles… — Šekspīrs nerimās.

No mucas izvēlās vēl viens mudžeklis čūsku, kas locīdamās