Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Kā franču slepenpolicijas priekšniekam tev noteikti ir sa­kari ar britu kolēģiem, — Dī turpināja.

—   Skaidra lieta. — Makjavelli jau sāka māt ar galvu, piepeši atskārzdams, ko mags grib. — Sazināšos. — Viņš lieki nevilka ga­rumā. — Ziņošu, ka teroristi, kas plosījušies pa Parīzi, ir jau Lon­donā. Nešaubos, ka britu varas iestādes aši vien noslēgs lidostas un dzelzceļa stacijas.

—  Vajadzēs arī posteņus un kontrolpunktus uz ceļiem.

—  Visas iespējas! — Makjavelli nosmējās. — Tūliņ zvanīšu.

Dī klusu nokremšķinājās. — Būšu tavs parādnieks.

—  Zinu. — Makjavelli pasmīnēja.

—  Tad vēl viens — pats pēdējais lūgums, — Dī sacīja. — Vai tu varētu novilcināt brīdi, kad ziņosi Vecajiem, kur atrodos? Dod man vēl tikai šo dienu, lai varu sadabūt rokā alķīmiķi.

Makjavelli saminstinājās, tad ierunājās: — Tavam Vecajam neko neteikšu. Un tu zini, ka uz manu vārdu var paļauties.

—  Zinu.

—  Tev ir viena vienīga diena, — itālis turpināja, bet Dī jau bija pārtraucis savienojumu. Atspiedies pret atzveltni, Makjavelli plik­šķināja tālruni pret lūpām. Tad uzbakstīja numuru. Magam bija solīts, ka nekas netiks bilsts viņa saimniekam, bet paša Makjavelli Vecais saimnieks ko tādu noteikti gribēs zināt.

Londonā pie apvāršņa ieplaiksnījās oranžsārtas un violeti mel­nas svēdras. Mags cieši vērās debesīs, ar pelēkajām acīm iezīdies krāsās, — skatījās ar krūzi rokā tik ilgi, līdz tēja pavisam atdzisa. Dī zināja, ka šis ir varbūt pēdējais saullēkts viņa mūžā. Ja neizdo­sies atrast alķīmiķi un dvīņus, tā arī būs.

49. NODAĻA

Pēc saulrieta gaiss strauji kļuva vēsāks, un jūras vējš no San­francisko līča pūta salts un sāļš. Joprojām stāvēdama sargpostenī virs piestātnes, Perenele pārskatīja salu. Savilkusi mugurā visu, ko var, un ietuntulējusies vēl cietumkamerās salasītās segās, viņa to­mēr sala. Roku un kāju pirksti bija sastinguši ragā — galīgi nejū­tīgi, un vajadzēja cieši iekosties appelējušajā segā, lai zobi nekla­bētu tik skaļi.

Viņa neiedrošinājās izmantot auru, lai sasildītos, — sfinksa no ledus kapa jau bija izlauzusies un siroja pa salu.

Pirmīt, kad viņa bija aizgājusi līdz Areopenapa kūniņai, lai paskatītos, vai Zirneklis gadījumā nekust, nāsīs cauri sāļuma dves­mai iesitās nezvēra specifiskais smārds — čūskas, lauvas un piepelējušu spalvu smaka. Nākamajā acumirklī turpat acu priekšā ma­terializējās de Aijala.

—  Zinu, — viņa pasteidzās. — Vai viss gatavs?

—  jā, — Rēgs strupi atteica. — Bet vienreiz jau mēģinājām…

Pereneles smaids bija plats un spožs. — Sfinksa ir stipra un

briesmīga… taču ne briesmīgi gudra. — Ciešāk ietinusies segā, viņa nodrebinājās. — Kur viņa tagad ir?

—  Ložņā pa sarga mājiņas drupām. Tur laikam palikusi jūsu smarža. Tikai neņemiet ļaunā, kundze, — viņš steigšus piebilda.

—   Nekas, nekas. Pa daļai tāpēc jau nospriedu šonakt palikt laukā. Ceru, ka vējš visu smaržu aizraus projām.

—  Doma laba, — de Aijala atzina.

—  Un kā tas neradījums izskatās? — Burve nenocietās. Paplik­šķinājusi pa Areopenapa biezo kūniņu, viņa apcirtusies steidzās projām.

Regs līksmi pasmaidīja. — Pēc nelaimes putna.

Pacēlusi milzīgo ķetnu, sfinksa to uzmanīgi lika pie zemes un saviebās, jo kāju cauršalca kaut kas gaužām neparasts — sāpes. Pēdējais savainojums bija pieredzēts pirms trīssimt gadiem. Brūces jau sadzīst, skrambas un zilumi pazūd ātri vien, taču atmiņas par ievainotu lepnumu ir mūžam dzīvas.

Viņu kāds bija apspēlējis. Cilvēks!

Atsviedusi atpakaļ slaiko kaklu, sfinksa ierāva gaisu nāsīs, no pavērtajām sievietes lūpām izšāvās garā, šķeltā, melnā mēle, izgar­šodama vēja nestās ziņas. Re, kur bija — mazdrusciņ pēc cilvēka. Bet ēkai trūka jumta, tā bija vaļā visiem vējiem, kas brāzās salai pāri, un smaržu tik tikko varēja nojaust. Sfinksa aizsteberēja līdz logam. Jā, te, bet pirms laba laika. Šķeltā mēle pāršāvās pāri ķieģe­ļiem. Tur Burve bija piespiedusi plaukstu. Galva pagriezās pret mūrī izgrauto caurumu. Pa to cilvēku sieviete bija izgājusi laukā, naktī.

Sfinksas daiļā, cilvēciskā seja domīgi saviebās. Paplukušos ērgļa spārnus piespiedusi cieši pie muguras, viņa izspraucās no grausta un izlīda laukā, dzestrajā tumsā.

No Burves auras nebija ne smakas. Arī miesa nebija saožama.

Tomēr Burvei vajadzēja.būt tepat, uz salas, viņa nebūtu spē­jusi tikt projām. Sfinksa tika manījusi nereīdas jūrā un gaisā sa­odusi Jūras veča šķebīgo smārdu. Bākas galā kā šausmīgs vējrādis tupēja Vārnu dieviete, bet, lai cik valodās sfinksa to uzrunāja, pie­saukdama pat Danu Tālis mēli, dieviete nelikās dzirdam. Sfinksa lieki nesatraucās: dažs no Nākamās paaudzes, kā viņa pati, labāk dzīvojās pa tumsu, savukārt citi labprātāk kavējās saules gaismā. Vārnu dieviete droši vien gulēja.

Par spīti apjomīgajām miesām, sfinksa kustējās viegli un ātri un, nagiem skrapstot pret akmeņiem, laidās lejup, uz piestātni. Un tur nāsīs iesitās tik tikko jaušama cilvēka smaka — sāls un gaļa.

Un tad viņa ieraudzīja Burvi.

Tumsā kaut kas sakustējās — it kā gari mati un plīvojoša kleita.

Ar baisu uzvaras kliedzienu sfinksa klupa sievietei virsū. Šo­reiz viņa gan nekur nespruks.