Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Apmetis ap pleciem mīkstu vilnas segu, Nikolo Makjavelli piespieda pogu, kas ērto sēdekli pārvērta teju divus metrus garā gultā. Atlaidies viņš aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Ko iesākt ar Burvi — to vēl apdomāsim turpmākajās pāris stundās, bet viens gan skaidrs kā diena: tumšajiem Vecajiem no I'ereneles bail. Un pa­rasti baidies tikai no tā, kas var tevi iznīcināt. Kas īsti ir Perenele Fleimela? Ar šo domu itālis ieslīga snaudā.

52. NODAĻA

Ar riteni ietrāpījis grambā, taksometrs salēcās, un dvīņi uz­trūkās no miega. — Piedošanu! — Palamēds līksmi uzsauca pār plecu.

Galīgi stīvi, smeldzošām rokām un skaustu, Džošs un Sofija izstaipījās. Džošs neviļus izbrauca ar pirkstiem caur matiem, sapiņķētiem uz galvas kā vārnu ligzda, un plati nožāvājās, tad pavē­rās laukā pa logu. Acīs iecirtās saules stari. — Stonhendža? — viņš ievaicājās, blenzdams uz izkapti savu mūžu neredzējušu, savvaļas puķēm piezēlušu pļavu. Tad attapās un, satraukumā pacēlis balsi, atbildēja pats: — Nav nekāda Stonhendža. — Sagrozījies sēdeklī, viņš paskatījās uz alķīmiķi un stingri noprasīja: — Kurp tu mūs ved?

—   Viss kārtībā, — teica Palamēds. — Lielos ceļus nosprostoju­šas policijas patruļas. Metam līkumu, tas arī viss.

Sofija nospieda pogu, un loga rūts noslīdēja lejup. Salonu piestrāvoja zāles smarža. Viņa nošķaudījās un, kolīdz deguns bija brīvs, atskārta, ka var saost ikkatras pļavas puķes smaržu. Izkārusi galvu pa logu, viņa pavērsa seju pret sauli un skaidrajām, zilzilajām debesīm. Kad atvēra acis, gar pašu degungalu aizplivinājās sarkanraibs tauriņš. — Kur mēs esam? — Sofija apjautājās Nikolasam.

—   Nav ne jausmas, — tas klusu atbildēja. — Palamēds pazīst šīs vietas. Stonhendža ir tepat netālu.

Mašīna atkal salēcās, un palēnām, ņurdot un kāsējot, pie sa­maņas nāca arī Gilgamešs. Turpat uz grīdas gulēdams, viņš ņēmās plati staipīties un žāvāties, tad pietrūkās kājās un pieklupa pie loga, miegdams spilgtajā gaismā apžilbušās acis. — Sen nav būts laukos, — viņš priecīgi bilda. Tad uzlūkoja dvīņus un sarauca pieri. — Sveiki.

—  Sveiks, sveiks, — Džošs un Sofija atsaucās vienā balsī.

—   Vai kāds jums teicis, ka esat tik līdzīgi, ka izskatāties pēc dvīņiem? — viņš turpināja un nosēdās uz grīdas, sakrustojis kājas. Sablisinājās un saviebās. — Dvīņi, — viņš novilka. — Tie, par ko runa leģendā. Kāpēc jūs nesauc par leģendārajiem dvīņiem? — viņš pēkšņi noprasīja.

Tie abi saskatījās un mulsā neziņā nogrozīja galvu.

Piešķiebis galvu, Gilgamešs paskatījās uz alķīmiķi un sapīka. — Tevi es pazīstu. Tevi es nemūžam neaizmirsīšu. — Viņš pameta skatu uz dvīņiem. — Vai zināt, ka viņš gribēja mani nomaitāt? — Ķēniņš sarauca pieri. — Skaidrs, ka zināt. Turpat vien bijāt.

Dvīņi purināja galvu. — Ne nu bijām, nekā, — Sofija rimti at­teica.

—    Nebijāt? — Skrandās tērptais ķēniņš saslējās un cieši sa­spieda galvu rokās. — A, bet večukam tas piedodams. Esmu no­dzīvojis… ilgi — daudz par ilgu, daudz par ilgu — un tik daudz ko atceros, un vēl vairāk piemirsies. Atminos un sapņoju, un viss sajaucas un sapinas kopā. Galvā domas griežas kā spiets. — Itin kā sāpēs saviebies, Gilgamešs apklusa, un, kad ierunājās, balsī jautās vienīgi dziļdziļas skumjas. — Dažkārt to, kas tiešām bijis, grūti no­šķirt no tā, ko esmu vien iedomājies. — Iegrūdis roku dziļi zem drānu kārtām, viņš dienas gaismā izvilka biezu ķīpu ar striķi caur­šūtu papīru. — Es pierakstu, — viņš izspēra. — Tā arī atceros. — Ķēniņš ņēmās šķirstīt lapas. Tur bija piezīmju grāmatiņu lapiņas, mīkstsējumu grāmatu vāki, avīžlapas, restorānu ēdienkartes un salvetes, biezas pergamenta loksnes, pat ādas gabali, tāsis un plāniņas vara plāksnes. Visas lapas bija pataisītas vairāk vai mazāk vienlīdz lielas un klātas sīkā, drebelīgā rokrakstā rakstītām rindi­ņām. Gilgamešs pa kārtai uzlūkoja abus dvīņus. — Kādudien es uzrakstīšu arī par jums — tā es jūs atcerēšos. — Viņš paglūnēja uz Fleimelu. — Un arī par tevi, alķīmiķi! Lai tevi nekad neaizmirstu.

Sofija piepeši samirkšķinājās, acīs saskrēja asaras, un acu priekšā viss aizmiglojās. Pār vaigiem lejup noslīdēja divas tīra sud­raba asaras.

Ķēniņš viņas priekšā lēnām noslīga uz ceļiem un tad maigi, u/m<;nīgi ar rādītājpirkstu pieskārās asarām. Tās aizskrēja pa pirk­stu k.i dzīvsudraba piles. Saņēmis vienkop visus spēkus, Gilga­mešs asaras saberzēja starp rādītājpirkstu un īkšķi. Kad viņš pacēla acis, tajās vairs nebija ne miņas no apjukuma vai šaubām. — Vai zini, kad pēdējoreiz kāds lējis asaras par ķēniņu Gilgamešu? — Balss ieskanējās stipra un pavēloša, un savu vārdu un titulu viņš izrunāja ar tikko jaušamu akcentu. — Jā, neatminamos laikos — kad laika un vēstures vēl nemaz nebija. — Sudraba dīķītis saskrēja viņam plaukstā, un ķēniņš sažņaudza pirkstus dūrē. — Reiz bija meitene, kas raudāja sudraba asaras, apraudāja tās zemes vald­nieku, apraudāja mani un pasauli, ko grasījās iznīcināt. — Viņš pa­vērās uz Sofiju, acis iepletis platas un stingas. — Kāpēc tu, mei­tene, raudi manis dēļ?