Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Stāvēdama augstu sargtornī, Perenele noskatījās, kā sfinksa aizbrāžas pakaļ sen mirušā sarga sievas spokam.

Gandrīz neredzams kā vizoša ņirboņa tumsā sabiezēja de Aijalas vaigs. — Alkatrazas rēgi ir kaujas gatavībā. Aizvilinās sfinksu uz salas tālo galu un aizkavēs tur līdz rītam. Tagad atpūtieties, kundze, izgulieties, cik saldi vien var. Kas zina, ko nesīs rīts\

50. NODAĻA

—   Kur mēs braucam? — klusu ievaicājās Nikolass. — Kāpēc nogriezāmies no maģistrāles?

—   Nav labi, — pusčukstus atsaucās Palamēds un pagrieza atpakaļskata spoguli, lai redzētu, kas notiek taksometram aiz mugu­ras, tumsā.

Alķīmiķis vienīgais bija nomodā. Dvīņi snauda, iešļukuši dro­šības siksnās, bet Gilgamešs, miegā raustīdamies un murminā­dams šumeru mēlē, gulēja uz grīdas, sarāvies čokurā. Nikolass spogulī notvēra saracēņu bruņinieka tumšbrūno acu skatienu.

—    Vienubrīd mašīnu saradās, ka biezs, — bruņinieks turpi­nāja. — Tad iedomājos, ka varbūt kāds negadījums. — Taksometrs brāzās, ik pa laikam it kā nogriezdamies uz labu laimi, — pa šau­riem lauku ceļiem, kur švīkstinājās gar lekniem, zaļiem dzīvžo­giem. — Visi lielie ceļi nosprostoti, policija pārmeklē katru ma­šīnu.

—    Dī, — Fleimels izdvesa. Atsprādzējis drošības jostu, viņš pārsēdās uz atlokāmā sēdekļa Palamēdam tieši aiz muguras un sa­griezās tā, lai cauri stikla starplogam varētu skatīties uz priekšu. — Mums jātiek līdz Stonhendžai, — viņš bilda. — Citādi no Angli­jas projām netiksim.

—   Ir vēl citas enerģijas joslas. Es varētu jūs aizvest uz Velsas Holihedu, no turienes — ar prāmi uz Īriju. Ņūgreindža joprojām darbojas.

—   Neviens nezina, kur Ņūgreindža izved laukā, — Nikolass noskaldīja. — Solsberijas josla mani aiztransportēs gandrīz līdz Sanfrancisko.

Nogriezies uz ceļa, ko rotāja zīme "Privātīpašums", bruņinieks nobremzēja pie koka vārtiem ar pieciem resniem šķērskokiem. Neizslēdzis dzinēju, viņš izkāpa, lai noceltu vārtus no ceļa. Fleimels izkāpa līdzi, un par abiem viņi ceļu dabūja brīvu. Izdangāts ceļš stiepās līdz pussagruvušam koka šķūnim. — Es pazīstu saim­nieku, — Palamēds strupi noteica. — Nobēdzināsimies tepat, līdz gaiss kļūst tīrāks.

Fleimels pasniedzies sakampa Palamēda roku. Acumirklī uz­vēdīja āboliņš, un alķīmiķis atrāva pirkstus no piepeši metālā sa­cietējušā dilba. — Mums jātiek līdz Stonhendžai. — Alķīmiķis novēcināja uz to pusi, kur bija palicis lielceļš. — Tikai trīs četri kilometri…

—  Jā, esam pavisam tuvu, — Palamēds piekrita. — Kālab tāda steiga, alķīmiķi?

—     Man jātiek pie Pereneles. — Viņš paspēra soli, aizšķēr­sodams bruņiniekam ceļu. — Paskaties uz mani, saracēni! Ko re­dzi? — Fleimels pacirta gaisā rokas — plaukstas tagad klāja zilu vēnu tīkls un brūni vecuma plankumi. Atgāzis galvu, viņš atklāja skatam savu krunkaino kaklu. — Es mirstu, Palamēd, — alķīmiķis gluži vienkārši pavēstīja. — Daudz man vairs nav atlicis, un mirt es gribu kopā ar savu mīļo Pereneli. Arī tu taču reiz esi mīlējis, Palamēd. Tu sapratīsi.

Bruņinieks nopūties pamāja. — Ejam šķūnī! Modināsim dvī­ņus un Gilgamešu. Viņš solījās abiem ierādīt Ūdens maģiju. Ja ne­būs aizmirsis un tiešām iemācīs, tūliņ steigsimies uz Stonhendžu. Ar GPS noteikti mācēšu aizlavierēt. — Viņš saķēra Fleimelu pie ro­kas. — Bet iegaumē, Nikolas: kolīdz viņš sāks mācības, dvīņu auras uzsprikstīs, un tad visi — un jebkas — skaidri zinās, kur viņi meklējami.

51. NODAĻA

Pulksten 10.20 priekšpusdienā, ar divdesmit minūšu novēlo­šanos, no Šarla de Golla lidostas gaisā pacēlās Air France boings 747, lai dotos uz Sanfrancisko.

Iekārtojies krēslā, Nikolo Makjavelli pagrieza atpakaļ savu pulksteni — Sanfrancisko patlaban bija 1.20 naktī. Tad viņš ērti at­laidās sēdeklī, salicis rokas uz vēdera, aizvēra acis un izbaudīja to reto prieku — neuztraukties, ka tūliņ kāds zvanīs. Tā būs vēl vien­padsmit stundas un piecpadsmit minūtes, nebūs arī ne e-vēstuļu, ne faksu. Lai kas pasauli piemeklētu, lai paši tiek galā. Lūpas sa­vilkās smaidā — gluži kā mazs atvaļinājums, un pa īstam atpūsties nebija iznācis ilgi, vispār vairāk nekā divsimt gadu. Pēdējo atvaļi­nājumu — Ēģiptē 1798. gadā — sagandēja Napoleona iebrukums. Smaids bālēja, Makjavelli viegli nogrozīja galvu. Viņš pats bija lī­dzējis Napoleonam sabrūvēt plānu, kas dotu "brīvību trim tau­tām", un Napoleona Kodeksu. Būtu korsikānis ieklausījies arī turpmāk, Francija valdītu pār visu Eiropu, Ziemeļāfriku un Tuva­jiem Austrumiem. Makjavelli pat tika sazīmējis plānus, kā ar jūras spēkiem iebrukt Amerikā un tad Kanādā.

—  Vai ko dzersit, mesjē?

Makjavelli pavēra acis — līdzās stāvēja garlaikota stjuarte. Viņš papurināja galvu. — Pateicos, nē, un, lūdzu, mani vairs ne­traucējiet.

Jaunkundze pamāja. — Varbūt jūs pamodināt uz pusdienām vai vakariņām?

—  Nē, paldies. Man ir īpaša diēta, — viņš atteica.

—   Būtu jūs to darījis zināmu iepriekš, mēs noteikti būtu ko pagādājuši…

Makjavelli paslēja augšup plaukstu ar slaidajiem pirkstiem. — Viss labi. Pateicos, — viņš noskaldīja, skatīdamies jaunkundzei garām, sak, ejiet taču.