Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Nespēdama izteikt ne vārda, Sofija nogrozīja galvu. Džošs ap­lika māsai roku ap pleciem.

—  Saki! — Gilgamešs nerimās.

Iešņukstējusies viņa vēlreiz nogrozīja galvu.

—  Lūdzu! Es gribētu zināt.

Ievilkusi dziļu, trīsošu elpu, Sofija izdvesa tikko saklausāmu čukstu: — Endoras Ragana manī ielikusi savas atmiņas. Visu laiku cenšos tās atvairīt, nelikties zinis… bet tu tagad… centies atcerē­ties, ko esi piedzīvojis, visu pieraksti, lai neaizmirstu. Pēkšņi sa­pratu — kā ir, kad neko nezini, neko neatceries.

—   Tā ir, — Gilgamešs atsaucās. — Cilvēks jau nav nekas vai­rāk kā paša atmiņu summa. — Atkal atslējis muguru pret durvīm, ķēniņš izstiepa kājas. Pavēries uz klēpī nolikto pierakstu ķīpu, viņš no azotes izvilka zīmuļa galu un ņēmās skrīpāt.

Alķīmiķis pieliecās, un vienu mirkli šķita — tūdaļ uzliks roku ķēniņam uz pleca, taču tad viņš roku pavilka atpakaļ un klusu ievaicājās: — Ko tu tagad iegaumē, Gilgameš?

Ķēniņš piespieda pie lapas rādītājpirkstu un ierīvēja tur sud­raba lāses. — Dienu, kad kādam ienāca prātā manis dēļ nobirdināt kādu asaru.

53. NODAĻA

—   Ceļam gals. — Palamēds uzblieza pa bremzēm, tās nokaucās, un taksometrs apstājās pie kaut kāda šķūņa. Gaisā sacēlās iz­kaltušas zemes putekļi, mutuļos aizvērpdamies gar logiem. Gilgamešs tūdaļ atgrūda vaļā durvis un izkāpa laukā, rēnajā rītā, pavērsa seju pret sauli un gardi izstaipījās, rokas plati izpletis. Dvīņi darīja tāpat, no kabatas izvilkuši lētās, alķīmiķa pirktās sau­lesbrilles.

Fleimels izrāpās pēdējais un vērīgi paraudzījās uz bruņinieku, kas negrasījās nedz izslēgt dzinēju, nedz kāpt laukā no taksometra.

—  Tu nenāksi?

—  Aizbraukšu līdz tuvākajam ciematam, — Palamēds atteica.

—   Sadabūšu kaut ko ēdamu un dzeramu, paskatīšos un paklausī­šos — kas te notiek. — Saracēņu bruņinieks atļāvās pievērst savu skatu ķēniņam un pieklusināja balsi. — Uzmanies gan. Tu zini, cik viņš mudīgs.

Alķīmiķis mazliet piešķieba sānskata spogulīti, lai redzētu Gilgamešu un dvīņus dodamies iekšā šķūnī. Visapkārt tam vilnīja pļava. Šķūņa sienas, sensenas un ķērpjiem noaugušas, bija būvētas no resniem, samelnējušiem baļķiem, šķirbas — māliem aizziestas. Divviru durvis šķita nesenāk darinātas, Fleimels lēsa — deviņpa­dsmitajā gadsimtā. Nu tās stāvēja vaļā līdz kājai, un labā durvju puse karājās vienā vienīgā ādas siksnas virā. Apakšpusē durvis bija sapuvušas — šķēpeles vien, lai paldies salam, vējam, lietum un zvēru zobiem.

—    Puika iekšā ies pirmais, — noteica Palamēds, vērdamies pāri alķīmiķa plecam.

Fleimels mēmi un piekrītoši pamāja.

—  Viņu tu ari uzmani, — Palamēds atgādināja. — Lai nav visu laiku kopā ar zobenu.

Nikolass vēl mazliet pagrieza spogulīti. Džošs, izrāvis Klarentu no kartona futrāļa, ielavījās šķūnī, viņam uz pēdām sekoja māsa un ķēniņš. — Ierocis viņam bija vajadzīgs, — alķīmiķis sa­cīja. — Aizsardzībai.

—   Žēl, ka tieši šis. Vai tad zobenu trūkst? Ir taču citi, kas nav tik bīstami, nav tik… izbaduši kā šis te.

—  Kolīdz viņš apgūs stihiju maģiju, paņemšu nost, — Fleimels teica.

Palamēds novaidējās. — Nu, pamēģini. Diez vai izdosies. — Viņš pārslēdza ātrumus. — Labāk braukšu. Būšu atpakaļ, cik drīz vien iespējams.

—   Vai mums te nekas nedraud? — Fleimels noprasīja, aplaizdams skatu visriņķī. Pļavu plašā lokā ieskāva mūžseni ozolkoki savērptiem stumbriem, tuvumā nebija ne māju, ne elektrības stabu. — Ja nu uzrodas saimnieks?

—    Neuzradīsies. — Palamēds nosmīnēja. — Saimnieks te ir Šekspīrs — viņam te pieder šis te un vēl vairāk visapkārt. Sapircies visu ko visā Anglijā. — Bruņinieks ar pirkstu piesita pie satelīta navigatorierīces, kas greznojās pie ieplaisājušā priekšloga. — Te mums uzrādās visi tie īpašumi, tieši tāpēc jau varēju atgādāt jūs šurp, drošībā.

Nikolass nogrozīja galvu. — Nemūžam nebūtu iedomājies Viļu kā nekustamā īpašuma magnātu, taču, jāatzīst, arī kā automehāniķi viņu neesmu pazinis.

Bruņinieks piekrītoši pamāja. — Viņš bijis — un ir — aktieris. Iejūtas visādās lomās. Zinu, ka viņš jau sešpadsmitajā gadsimtā, kad rakstīja, sāka iepirkt īpašumus. Un skandināja, ka tā nopelnot daudz vairāk nekā ar lugām. Bet nevar jau ticēt ne pusei no visa, ko viņš stāsta, — šausmīgs melis. — Palamēds atlaida gāzes pedāli un sagrieza stūri, lielais melnais taksometrs aizšāvās pa pusapli, Fleimels gan neatkāpās no loga, kātoja līdzi. — Šķūni no ceļa ne­var redzēt, un vārtus es aiztaisīju. — Bruņinieks pašķielēja uz Fleimelu, tad pacirta zodu uz grausta pusi. — Tu tiešām gribēji no­maitāt ķēniņu, kad pēdējoreiz tikāties?

Nikolass papurināja galvu. — Lai ko jūs par mani domātu, bruņinieka kungs, nekad neesmu bijis slepkavnieks. 1945. gadā mēs ar Pereneli strādājām Ņūmeksikā, Alamogordo. Darbiņš, es teikšu, alķīmiķim kā radīts. Bet, lai gan tas skaitījās augstākajā mērā slepens, Gilgamešs sazin kā izdibināja, kas mums padomā.

—  Un kas tad jums bija padomā? — Palamēds nesaprata.

—    Uzspridzināt pasaulē pirmo atombumbu. Gilgamešs par katru cenu gribēja stāvēt tur, apakšā, kad bumba iet gaisā. Teica — tikai tā viņš varētu godam mirt.