Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Džošs gāzās lejup, kur varena upe grauzās cauri augstām klin­tīm. Līkloču krastus izraibināja sīki ciemati, kas tumsā mirdzinājās kā spožas ačteles. Laizdamies virs upes, viņš manīja laiku paātrināmies. Vispirms ik ar sirdspukstu aizritēja desmit gadu, tad — simt. Kalnus pārslaucīja viesuļi, tos deldēdami un miecēdami. Salmu būdu vietā parādījās no māliem ķepētas, no baļķiem celtas, tad mūra ēkas; tad būdu puduri, tad tiem apkārt apjozās mūris; tad uzradās un sabruka pils, lai tai pašā vietā parādītos lielāks ciemats; tad acu priekšā uzbūrās mazpilsēta ar zemiem koka un mūra nameļiem, tā izauga par lielpilsētu, kur gaisma atmirdzēja pulēta marmora plāksnēs un stikla logos, un, visbeidzot, saveidojās par mūsdienīgu metropoli, kas viscaur stiklā un metālā.

—  Cilvēki allaž buvējuši pilsētas upju un jūru krastos.

Upe ietecēja okeāna plašumos. Debesīs, nespējot tikt līdzi laika tecējumam, kā žilbīga svītra spīdēja saule.

—  Ūdens bijis viņa lielceļš…

Ūdeni savirmoja laivas — vispirms kanoe, tad airu laivas, tad burinieki. Visi brāzās vēja ātrumā, acs nespēja izsekot līdzi. Bei­dzot parādījās tāljūru laineri un supertankeri.

—…pieliekamais kambaris…

Zvejas kuģu flotile okeānā meta milzu tīklus.

—  …un liktenis…

Prātam neaptveramais, putās sakultais zilais okeāns triecās pret vientuļu piekrastes ciematu. Aizrāva laivas, tiltus un laipas, nopakaļ atstājot vien postažu.

—  Ūdens spēkam pretim turēties nespēj nekas…

Mūslaiku lielpilsētas ielu pārskaloja ūdens vilnis. Mājas vienā ūdeni, automašīnas aizrautas līdzi.

Piepeši Džošs brāzās augšup, zeme zem kājām sarāvās arvien sīciņāka, un ķēniņa balss apslāpa līdz čukstienam, ar kādu vējš šalc smiltīs.

—   Dzīvību uz Zemes radīja ūdens. Tas pats ūdens, kas to gandrīz iznīcināja.

Džošs pavērās lejup — uz zilo planētu. Šādu pasauli viņš pa­zina. Tie paši kontinenti un valstis, Ziemeļamerikas un Dienvid­amerikas loki, Āfrikas izliekums. Tad piepeši nāca atskārta, ka kontūras nav pareizas. Ģeogrāfijas stundās tās bija citādas. Mek­sikas līcis šķita mazāks, Kalifornijas līča vispār nebija, bet Kārību līcis — nepārprotami sarāvies. Itālijas zābaks Vidusjūras reģionā nebija atpazīstams, arī Īrija un Lielbritānija pārvērtušās sazin kādā klunkucī.

Un acu priekšā jūra sāka uzplūst, sauszemi slīcinādama, pār­plūdinādama…

Viņš krita lejup, zilzilā ūdenī.

Un Gilgamešs sablisinājies novērsās.

Un tad abi dvīņi pamodās.

56. NODAĻA

Francis — grāfs de Senžermēns — sēdēja pie stūres un atskatī­jās uz Skatahu. — Nu, neredzi?

Skataha pabāza galvu uz priekšu, starp Senžermēnu un Žannu, kas sēdēja Francim blakus, un, sasprindzinājusi skatu, vē­rās uz priekšu, cauri vējstiklam. Tieši priekšā vīdēja diženās Parīzes Dievmātes katedrāles sapostītā fasāde. Pasaulslavenās gargujas un ķēmi, kas reiz rotāja senās ēkas fasādi, tagad gulēja, sabiruši pīšļos. No visas Francijas sabraukuši akadēmiķi, piepa­līdzot brīvprātīgo un studentu pulkam, mīcījās uz katedrāles lie­veņa, lūkodami akmens šķembas atkal salikt kopā. Lielākās at­lūzas jau bija apgādātas ar maziem, ar cipariem apzīmētiem līmpapīriņiem.

—  Un kas tāds man te meklējams? — Skataha ievaicājās.

Senžermēns uzkrāva abas rokas uz melnā Renault stūres rata

un, paslējis augšup smailo zodu, norādīja uz atlūzām piebirušo laukumu. — Tu ko — neredzi gaismas pīlāru?

Skataha piemiedza koši zaļās acis, skatīdamās grozīja galvu šā un tā, līdz beidzot sacīja: — Ne-e.

Grāfs uzlūkoja sievu.

—  Ne-e, — Zanna teica.

—  Re, kur ir! — Senžermēns nelikās mierā.

—   Es jau neko nesaku, ir! — Skataha steigšus nobēra. — Tikai — neredzu!

—   Bet es gan redzu, — Senžermēns apcerīgi novilka. — Tā — mīkla, — viņš līksmi izspēra. — Domāju, pats par sevi saprotams, ka visi redz.

Žanna dzelžainā tvērienā sakampa vīra roku un saspieda, lai viņš beidzot rimstas. — Mīklas, mīļais, minēsim vēlāk. Tagad nav laika.

—    A, protams, protams. — Grāfs atglauda no pieres garos, melnos matus un tad norādīja uz laukuma viduci. — No Parīzes uz Amerikas rietumkrastu stiepjas divas enerģijas joslas. Abas — neiedomājami senas, un viena — ja kas, tieši šī — apjož visu ze­meslodi, vienkopus sajūdzot visas aizlaiku spēka vietas. — Pie­šķiebis atpakaļskata spogulīti, viņš uzlūkoja Skatahu. — Kad jūs ar Nikolasu un dvīņiem ieradāties, šāvāties pa joslu, kam gals ir Monmartraš Svētās sirds bazilikā. Teorētiski joslai vajadzēja būt izdzisušai, taču tā atdzīvojās, laikam jau pateicoties Endoras ra­ganai.

—    Franci, — Zanna viņu pārtrauca, — vai tagad vajadzētu lasīt lekcijas vēsturē?

—  Jā, jā, jā. Tātad — otra josla, daudz jaudīgāka, ir te, Nulles punktā, pilsētas centrā, pie Svētās Dievmātes katedrāles.

—  Nulles punktā? — Skataha pārvaicāja.

—    Nulles punktā, — grāfs atkārtoja, norādot uz katedrāli.

—   Pašā Parīzes sirdī; šī vieta jau gadu tūkstošiem skaitās ļoti īpaša. Tas ir atskaites punkts — no šejienes tiek lēsti visi attālumi.

—  Esmu bieži domājusi, kāpēc izvēlēta tieši šī vieta, — Zanna izpauda. — Tad nav gluži nejaušība vai laimes spēle?