Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Aši atskatījusies, Zanna redzēja jauniņo žandarmu pūlamies izrauties no Franča dzelžainajām skavām. Grāfs viņu piepeši pa­laida vaļā, un žandarms nokrita. Cenšoties palīdzēt viņam piecel­ties, Francis piemina sava garā, melnā mēteļa stērbeli, paklupa un uzgāzās puisim virsū, piespiezdams viņu pie zemes.

—   Jūs abas! Kas jums te meklējams? — Turpat priekšā kājās pielēca kāds pusmūža zinātnieks skūtu galvu un pinkainu bārdu, tikko gulējis garšļaukus, vākdams vienkopus sīkas ērgļa spārna atlūzas, un nu nāca virsū, abām degungalā vicinādams piezīmju papīru paliktni. — Jūs bradājat pa nenovērtējamām vēstures lie­cībām.

—  Diez vai pat gribēdamas spēsim te ko sapostīt vēl vairāk. — Nepagausinot soli, Skatija izķēra kungam no rokām plastmasas papliktni, pārplēsa to uz pusēm kā nieka papīrīti un nosvieda viņam pie kājām. Zinātnieks, pavēries uz paliktņa paliekām, apcir­tās un aizjoza, kliegdams nelabā balsī.

—  Tik taktiski, tik nemanāmi, — Zanna noteica.

—  Toties iedarbīgi, — Skatija izmeta un iekāpa Nulles punktā.

Nulles punkts atradās pašā laukuma viducī. Bruģī iestrādāta,

tur vīdēja apaļa pelēka akmens plātne, sadalīta četros sektoros. Pašā centrā — gaišāks akmens ar iegravētu saules attēlu. Saulei bija astoņi stari, divi no tiem neskaitāmu soļu un pirkstu nodeldēti un vairs nesaskatāmi. Aplim gar malu vijās uzraksts Point Zero Des Routes Dc France. Skatahai un Zannai vietas pietika pārpārēm — abas, saspiedušas muguras kopā, nostājās apļa centrā, katra kāja savā sektorā.

— Kas tagad…? — Skataha iesāka.

59. NODAĻA

—  …būs? — Skataha izteica līdz galam.

Tad viņa aizmiedza acis, ar vienu roku saķēra vēderu, ar otru aizspieda muti un saļima uz ceļgaliem. Pasaule sašķobījās, gribējās laist pār lūpu, un tad viņa piepeši atskārta, ka zem ceļgaliem ir mīksta zeme. Acis joprojām cieši aizmiegusi, viņa pačamdījās ar roku — zeme un gara zāle. Stipras rokas uzrāva viņu kājās, vai­giem piekļāvās vēsas plaukstas. Pavērusi acis, viņa degungalā ieraudzīja Zannas seju. Francūzietes elegantās lūpas bija savilku­šās smaidā.

—  Kā ir ap dūšu? — Žanna franciski noprasīja.

—  Jūras slimība.

—   Nekas, pāries. — Žanna iesmējās. — Es savam karaspēkam mēdzu teikt — ja kas sāp, gan izķeipsit.

—  Deru, ka biji mīlēta, — Skatija noburkšķēja.

—  Vispār jā, — Žanna atteica.

—   Tātad saulē gluži iekritušas neesam. — Izslējusies Skataha paskatījās visapkārt. — Izdevās, — viņa nopūtās. — Ai, cik labi at­kal mājās.

—  Mājās? — Žanna nesaprata.

—   Rietumkrastā esmu nodzīvojusi ilgi, Sanfrancisko man tik­pat kā mājas. Reiz man teikts, ka es nomiršot tuksnesī, tad nu cen­šos apmesties tuvāk pie ūdens.

Abas stāvēja lēzenā kalna nogāzē. Pēc miklā, piedūmotā Parī­zes gaisa dzestrais vējiņš šķita spirgts, pilns svaigas zāles smaržas, un, lai gan Parīzē pirms mirkļa bija agra pēcpusdiena, Amerikas rietumkrastā saule vēl nebija uzlēkusi. — Cik pulkstenis? — Ska­tija ieprasījās.

Ieskatījusies savā pulkstenī, Žanna pieregulēja rādītājus. — Bez piecām pieci rītā. — Viņa pamāja uz rītiem, kur debesis sāka gaismoties violetas, lai gan virs galvas debesjums joprojām pletās melns, tālīnām, miglainām zvaigznēm izraibināts. Dziļāk ielejā gū­lās pelēkbalta migla. — Saullēkts būs pēc kādas stundas. — Fran­cūziete atskatījās uz tumsā tikko saredzamā kalna nogāzēm. — Tad, lūk, kāds ir Tamalpaiss. Biju iedomājusies, ka tas ir… lielāks.

—    Laipni lūdzam Tamkalnā, — Skatija nozibināja baltus zo­bus, — tā man Amerikā viena no mīļākajām vietām. — Viņa norā­dīja uz biezo miglas seģeni. — Esam kilometrus divdesmit piecus uz ziemeļiem no Sanfrancisko un Alkatrazas. Ēna piekārtoja plecos mantu somu. — Varam skriet…

—   Skriet! — Žanna sasmējās. — Francis mani jau paguva brī­dināt, ka tu droši vien uz pilsētu gribēšot skriet skriešus. Mēs no­īrēsim mašīnu, — viņa stingri teica.

—   Bet nav nemaz tik tālu… — Skatija ņēmās protestēt, bet tad aprāvās.

Tieši zem kājām miglai cauri brida milzīgs stāvs, pelēkbaltos vālus jaukdams un savirmodams. — Žanna… — viņa iesāka.

Sakustējās vēl citi tādi paši, miglas aizkars pēkšņi pašķīrās, it kā pārrauts uz pusēm, un acu priekšā atklājās daudzgalvains bars ar vilnu noaugušu mastodontu, kas ganījās kalna pakājē. Tūliņ Kareive pamanīja arī divus zobenzobu tīģerus — tie, ieslēpušies augstajā zālē un pieplakuši pie zemes, cieši vēroja zālēdājus, viegli kustinādami melnos astes galiņus.

Žanna joprojām vērās augšup, uz kalna virsotni. Izvilkusi no kabatas mobilo tālruni, viņa nospieda ātrā savienojuma taustiņu. — Tikai pateikšu Francim, ka esam galā… — Vispirms piegrūdusi tālruni pie auss, viņa tūliņ ieskatījās ekrānā. — Tā, nav signāla. Skatij, pēc cik ilga laika mēs varētu tikt… — Un tad, pamanījusi pārbīli Skatijas sejā, viņa apcirtās, lai redzētu, kas tur ir.

Brīdis pagāja, iekams Žanna spēja aptvert, cik milzīgs ir mas­todontu bars, kas cauri pirmsausmas miglas šķieznām gausi brida tālāk. Ar acs kaktiņu samanījusi kustību, viņa atgāza galvu: nere­dzamu siltumstrāvu vizināti, augstu debesīs riņķoja trīs milzu kondori.