Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—   Nu vienreizēji. — Bilijs nogrozīja galvu. — Un tev ir kāda nojausma par to, tieši kurš vārtus iedarbinājis?

—   Pēdējās divdesmit četras stundas tur stāv novērošanas ka­mera. — Makjavelli pacēla augšup tālruni. Ekrānā vīdēja divas sie­vietes, ar mugurām sastājušās kopā akmeņiem piekaisītā laukumā.

—   Nevaru iedomāties, kas ir tā mazākā, — itālis turpināja, — bet tā pa kreisi ir Skataha.

—   Ēna? — Bilijs nočukstēja, pieliekdamies tālruņa ekrānam tuvāk. — Tā ir Jaunava Kareive? — Viņš nelikās sevišķi pārsteigts.

—  Domāju, būs augumā lielāka.

—  Visi tā domā, — Makjavelli atteica. — Tā ir pati izplatītākā kļūda.

Aizmugurē iekaucās signāltaures, kāds nokliedzās, luksofors jau dega zaļš.

Makjavelli ar interesi pavērās uz nemirstīgo amerikāni, lai re­dzētu, kā viņš reaģēs. Bet izslavēto temperamentu Mazulītis Bilijs bija iepraties savaldīt jau kur tie gadi. Pacēlis roku, viņš to atvaino­damies novēcināja un brauca tālāk.

—  Tātad ja Skataha nu vairs nebūs pa kājām, mums, cik no­protu, ies daudz vieglāk.

—   Neizmērojami, — Makjavelli piekrita. — Man bija neskaid­ras aizdomas, ka viņa varētu sazin kā uzrasties Alkatrazā un sa­postīt mums visus svētkus.

—   Nu, tagad tā vairs nenotiks. — Bilijs nosmaidīja, taču tūliņ kļuva nopietns. — Zem tava sēdekļa ir aploksne. Tur ir izdrukāta e-pasta vēstule, ko vakar pēcpusdienā saņēmu no Enoch Enterpri­ses: atļauja izkāpt Alkatrazā. Sala patlaban pieder Dī firmai. Turpat atradīsi fotogrāfiju, atsūtītu kā pielikumu anonīmam e-pastam. Tas pienāca šorīt. Domāju — tev. Man tā neko neizsaka.

Makjavelli izkratīja no aploksnes abas lapas. Uz Enoch Enter­prises veidlapas bija garš, juridiski korekti noformēts dokuments, kas uzrādītājam deva tiesības izkāpt uz salas zemes un veikt "vēs­turisku izpēti". Paraksts — "Džons Dī, filozofijas doktors". Uz ot­ras lapas — krāsains, skaidrs foto: zīmējumi uz kādas Ēģiptes pira­mīdas sienas.

—  Vai zini, ko tas nozīmē? — Bilijs apvaicājās.

Makjavelli piešķieba lapu. — Tā ir Unasa piramīda, viņš val­dīja Ēģiptē pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu, — viņš gausi novilka. Perfekti manikirētais nags pārslīdēja pār hieroglifu rindu. — Savulaik tos dēvēja par Piramīdas tekstiem, šodien to saucam par Mirušo grāmatu. — Piesitis pirkstu pie fotoattēla, itālis klusu iesmējās. — Man nudien šķiet, ka ar šiem vārdiem uzrausim kājās visus, kas uz salas guļ miegā. — Ieslidinājis lapas atpakaļ ap­loksnē, viņš paskatījās uz gados jaunāko kolēģi. — Braucam uz Alkatrazu. Laiks piebeigt Pereneli Fleimelu.

61. NODAĻA

Doktoram Džonam Dī rokā bija vizītkarte. Viņš to pētīja. Vizīt­karte bija izcili skaista — sudraba tinte, biezs, ar rokām darināts, otrreiz pārstrādāts papīrs. Vārda gan nebija arī otrā pusē — tikai dubultaplī ieslēgts, stilizēts briedis lepniem ragiem. Pieliecies viņš nospieda komunikatora pogu. — Ielaidiet džentlmeni, pieņemšu tūliņ.

Kabineta durvis atvērās gandrīz tajā pašā acumirklī, un uz­traucies sekretārs ielaida staltu vīrieti asiem vaibstiem. — Misters Hanters, ser.

—   Uz zvaniem neatbildēšu, — Dī noskaldīja. — Netraucējiet mani nekādā gadījumā.

—  Klausos, ser. Vai vēl kas, ser?

—   Viss. Sakiet personālam, ka tagad var iet mājās. — Dī sa­viem darbiniekiem lika strādāt vēl ilgi pēc darbalaika beigām.

—  Jā, ser. Paldies, ser. Vai rīt būsit?

Dī nozibināja acis, un sekretārs laidās projām, ko kājas nes. Mags zināja, ka visi te sēž kā uz karstām oglēm, jo viņš bija uzra­dies gluži negaidot. Klīda baumas, ka Enoch Enterprises Londonas filiālei draud slēgšana. Lai gan pulkstenis rādīja jau desmit vakarā, neviens negaudās, ka darbā jāsēž tik ilgi.

—  Iekārtojieties, mister Hanter. — Dī norādīja uz pazemu ādas un metāla krēslu turpat priekšā, bet pats palika sēžam aiz melnā pulēta marmora rakstāmgalda, no ienācēja nenolaizdams ne acu. Kaut kas ar viņu nav lāgā, mags sprieda. Vaibsti — nepareizi un greizi, acis mazliet par augstu, katra savā krāsā, mute par zemu un izteikti plata. Izskatījās, ka viņu taisījis kāds, kurš nevienu cilvēku jau sen nav ne acīs redzējis. Viesim mugurā bija gaišzils, svītrots u/valks, bet bikses — drusciņ parisu, tā ka virs melno zeķu augš­malas rēgojās baltas miesas svītra, savukārt žaketes piedurknes slīga gandrīz līdz pirkstu galiem. Kurpes — nespodrinātas, biezā kārtā nošķiestas dubļiem.

Hanters ielocījās krēslā stīvs un neveikls, it kā nezinātu, kur likt rokas un kājas.

Dī atļāvās piešaut pirkstus Ekskaliburam, kas stāvēja piesliets zem rakstāmgalda. Tāpat viņš zināja vismaz sešas auras burvestī­bas, no kurām viena palīdzēja auru uzlādēt līdz pilnam spožu­mam. Tad atliktu vien parūpēties, lai no paklāja iztīrītu putekļus. Krēsls droši vien izkustu.

—    Kā tu zināji, ka esmu šeit? — Dī spēji ieprasījās. — Šajā birojā ierodos reti. Un stunda jau pārāk vēla, lai pieteiktos vizītē.