Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—    Laivai — De Aijalas čukstiens kreisajā ausī atskanēja tik pēkšņi, ka viņa salēcās.

—   Huan! — viņa izspēra. — Tu mani iedzīsi kapā! — Pievirzī­jusies pie sargtorņa malas, viņa ļāvās neizmērojamam atviegloju­mam, mazlietiņ juzdamās vainīga, ka šaubījusies par draudzenēm. Burves seja savilkās cietsirdīgā smīnā: ja līdzās būs Zanna d'Arka un Ēna Skataha, pretim nespēs stāties nekas — pat ne Sfinksa un Jūras vecis.

Noplīkšķēdami saplivinājās milzīgi, melni spārni, no bākas slaidos lokos lejup nolaidās Vārnu dieviete, piezemēdamās uz pie­stātnes dēļiem turpat lejā. Perenele sarauca pieri — kas tām pa­domā? Skataha viņu, visticamāk, izbaros nereīdām, kas ēdienkar­tes ziņā nebūt nebija izvēlīgas.

Viņa jau posās celties kājās un kāpt lejā no torņa, kad degun­galā pa pusei materializējās de Aijalas seja satraukumā ieplestām acīm. — Palieciet, kur esat. Pieplociet pie zemes!

Perenele darīja, kā likts. Lejā iepukšķējās piekaramais motors, koks nočīkstinājās gar koku, laivai piestājot pie laipām. Un tad at­skanēja balss. Vīrieša balss.

— Kundze, kāds gods jūs šeit sastapt.

Balsī jautās kaut kas aizdomīgs, līdz šausmām pazīstams… Piestūmusies pie torņa malas, viņa pašķielēja lejup. Gandrīz tieši apakšā Vārnu dievietei dziļi klanījās itāļu nemirstīgais Nikolo Makjavelli. Burve tūliņ pazina jaunekli, kas kāpa laukā no laivas — tas pats nemirstīgais, ko iepriekšējā dienā bija izdevies pieķert spiegojam.

Iztaisnojis muguru, Makjavelli pacēla gaisā aploksni. — Te ir mūsu Vecajo saimnieka rīkojums. Mums likts uzraut no miega du­sošo armiju un nogalēt Burvi. Kur viņa ir? — itālis bargi noprasīja.

Vārnu dievietes smaids bija mežonīgs. — Nāciet, parādīšu.

63. NODAĻA

Dvīņi gulēja, un abiem sapņos rādījās pilnīgi viens un tas pats.

Tur bija lietus un bangas, bezgala augsti ūdenskritumi, dziļi atvari un plūdi, kas reiz teju nopostījuši visu pasauli.

Tā sapņodami, abi miegā raustījās un murmināja sazin cik va­lodās, un vienubrīd Sofija un Džošs vienā balsī sauca pēc mātes mēlē, ko Gilgamešs atpazina kā senēģiptiešu valodu, kādā ļaudis sāka runāt pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu.

Visu garo dienu Fleimels jau reizes desmit bija gribējis dvīņus uzraut no miega, bet Gilgamešs un Palamēds droši stāvēja sardzē. Ķēniņš līdzās Džošam pievēla mucu, bruņinieks kluknēja blakus Sofijai uz puslauztas kastes. Klona grīdā ieskrāpējuši lauciņus, abi citu pēc citas spēlēja dambretes partijas, par kauliņiem izmantojot oļus un sēklas un pa vārdam pārmijot tikai retumis, kad ar žagaru turpat līdzās klonā iešvīkāja rezultātu.

Kad Fleimels dvīņiem tuvojās pirmoreiz, tie abi pacēla galvu — vienlīdz dziļu aizdomu pilniem ģīmjiem. — Liec mierā. Viņiem jā­guļ, — Gilgamešs stingri noteica. — Ūdens maģija ir unikāla. Pārē­jās ir ārējas — vari iemācīties burvestības, uzstrāvot un pārveidot auru, bet Ūdens maģijas spēks nāk no dzīlēm. Mēs visi esam ūdens radības. Sī maģija mums šūpulī ielikta. Es atmodināju šo zināšanu dziļi viņu šūnās, DNS. Tagad miesai jāsarod, jāpielāgojas un jāuzsūc tas, kas nule apgūts. Modināt viņus pašlaik ir par daudz bīstami.

Sakrustojis rokas, Fleimels noraudzījās uz aizmigušajiem dvī­ņiem. — Un cik tad ilgi lai te sēžam un gaidām?

— Ja vajadzēs, augu dienu un augu nakti, — Gilgamešs at­cirta.

I)i griež kājām gaisā visu valsti, mūs meklēdams, mana l'erenele ir slazdā uz salas, kur pilns ar briesmoņiem. Mēs neva­ram vienkārši… — Fleimels aizsvilās.

—   Varam gan. Un kā vēl varam. — Palamēds lēnām pieslējās kājās — liels kā tornis. Sejā viņam jautās nicinājums, rētas zem acīm tumšajā ādā iegailējās košsārtas. — Vai tu man iepriekš ne­teici, ka nemēdz nevienu nogalināt?

—  Nemēdzu arī!

—  Nu, es gan.

—  Tu man draudi?

—   Jā, — bruņinieks atklāti atbildēja. — Nepacietība un stul­bums prasa vairāk upuru nekā ieroči. Tā ka tu klausītu ķēniņu! Ja tagad dvīņus uzrausi no miega, būsi viņus pazudinājis. — Mirkli klusējis, viņš ar rūgtumu piebilda: — Tāpat kā esi pazudinājis tos citus pirms viņiem. — Aizgriezies viņš pavērās uz Sofiju un Džošu. — Vai tev nekad nav nācis prātā, ka arī kādi iepriekšējie bijuši le­ģendas dvīņi un ka tikai tavas pārmēru dedzības dēļ viņi miruši vai šķīrušies no prāta?

—   Es par viņiem iedomājos katru mīļu dienu, — alķīmiķis at­zinās.

Atkal apsēdies, saracēņu bruņinieks piekala skatienu klona grīdā ieskrāpētajam dambretes dēlim. Pārbīdījis vienu kauliņu, viņš atkal pacēla galvu un ļoti klusiņām bilda: — Un, ja spersi kaut soli tuvāk, es tevi piebeigšu.

Fleimels ne mirkli nešaubījās, ka tas domāts nopietni.