Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

—  Skataha? — Žanna šausmās nočukstēja. — Kur mēs esam?

—   Nevis — kur, bet — kad. — Ēnas vaibsti savilkās skarbi un neglīti, acis iezibsnījās zaļas un nežēlīgas. — Enerģijas vārti. Rieb­jas! — Viens no lielajiem tīģeriem paslēja galvu uz balss pusi un nožāvājās, nomirdzinādams baisos, gandrīz divdesmit centimetru garos ilkņus. Kareive noskatīja apkaimi. — Varbūt arī esam Tamalpaisā, taču ne jau divdesmit pirmajā gadsimtā. — Ar plašu vē­zienu norādījusi uz mastodontiem, tīģeriem un kondoriem, viņa piebilda: — Zinu, kas tas ir: megafauna. Un tāda piederas pleis­tocēna ērai.

—   Kā… kā lai tiekam atpakaļ… uz mūslaikiem? — Žanna iz­dvesa, nepārprotami satraukusies.

—  Nevaram, — Skataha drūmi atteica. — Esam slazdā.

Žanna tūliņ iedomājās par Burvi. — Un kas būs ar Pereneli? —

Acīs saskrēja asaras. — Viņa mūs gaida. Uz mums cer.

Skatija cieši apskāva Zariņu. — Gaidīt viņai var iznākt ilgi, — viņa skarbi atsaucās. — Žanna, esam nonākušas vismaz miljonu gadu senā pagātnē. Burvei atliek paļauties tikai uz sevi.

—  Un mums tāpat, — Žanna ieelsojās.

—  Nav tik traki. — Skatija pasmīnēja. — Mēs esam divatā.

—  Ko iesāksim? — nemirstīgā francūziete ieprātojās, pikti no­trausdama asaras.

— To pašu ko vienmēr — cīnīsimies, lai izdzīvotu.

—  Un kas būs ar Pereneli? — Žanna vēlreiz jautāja.

Bet uz to Skatahai atbildes nebija.

60. NODAĻA

Mazulītis Bilijs lieku reizi ieskatījās saujā ieslēptajā melnbal­tajā fotouzņēmumā, iegaumēdams Makjavelli bargos vaibstus. Sirmus, īsi apcirptus matus pamanīt nebūs grūti, viņš nosprieda, fegrūdis bildīti atpakaļ džinsu pakaļkabatā, viņš sakrustoja ro­kas uz kalsnās krūtežas un sāka pētīt pirmos pasažierus, kas nupat parādījās Sanfrancisko Starptautiskās lidostas zālē pie sagaidītā­jiem.

Tūristus varēja pazīt uzreiz, tie bija ģērbušies vienkārši — džinsos vai šortos un T kreklos, vairākums stūma ar čemodāniem pārkrautus bagāžas ratus: koferos bija satūcītas drēbes, kas tā arī paliks ne reizi neuzvilktas. Tad bija ļaudis, kas atbraukuši darba darīšanās, tie — gaišos uzvalkos vai platās biksēs un sporta jakās, padusē mape, pie rokas neliels koferītis ar mantām pāris dienām, solis izlēmīgs, rokā jau mobilais tālrunis, ausī mirkšķinās Bluetooth uzparikte. Sevišķi vērīgi Bilijs pētīja ģimenes: padzīvojuši vecāki vai vecvecāki, kas sagaida mazbērnus, jauni vīrieši un sievietes — varbūt studenti, kas atgriežas mājās pie vecākiem, atkalsatikušies pāri. Lija asaras, skanēja smiekli, netrūka smaidu un rokasspie­dienu. Bilijs aizdomājās, kā ir, kad tevi tā sagaida; iznākt te, zālē, un noskatīt sejas, skaidri zinot, ka priekšā būs kāds, kas tevi no sirds priecāsies redzēt, — māte, tēvs, brālis vai māsa, kāds draugs, ar ko kopā kaut kas piedzīvots.

Viņam nebija neviena. Jau ļoti sen. Pat īstās dzīves laikā drau­gus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši pa lie­lākai daļai bija centušies Biliju nogalināt. Nevienam nebija sek­mējies.

Beidzot zālē stalts un elegants ienāca sirmais kungs no foto­grāfijas — mugurā smalks, melns uzvalks, plecā melna ādas datorsoma. Bilijs ar pūlēm novaldīja smaidu: var jau būt, ka kaut kur kādā Eiropas lidostā Makjavelli varēja cerēt iejukt pūlī nemanīts, bet šeit, uz krāsaino, tik ikdienišķi tērpto pasažieru fona viņš acu­mirklī izcēlās. Pat ja Bilijam nebūtu nekādas fotogrāfijas, tūliņ būtu skaidrs, ka šis ir tas pats nemirstīgais eiropietis. Makjavelli uzlika uz deguna vienkāršas, melnas saulesbrilles un noskatīja pūli, tad, ne ar zīmi nelicis manīt, ka Biliju pazinis, nāca taisni šurp. Ameri­kānis ieprātojās, vai vajadzēs sarokoties. Daudzi nemirstīgie necieš citu cilvēku, sevišķi — nemirstīgo pieskārienus savai miesai. Ar angļu magu Bilijs bija ticies pāris reižu, un Dī ne uz mirkli nešķīrās no pelēkajiem cimdiem.

Makjavelli pastiepa roku.

Bilijs pasmaidījis steigšus noberza delnu gar džinsu staru un pastiepa roku pretim. — Kā tu mani pazini? — viņš apvaicājās itin pieņemamā franču valodā. Itāļa rokasspiediens bija ciešs, plauksta vēsa un sausa.

—   Parasti paļaujos uz degunu, — Makjavelli atteica franciski un tad, ievilcis gaisu nāsīs, pārgāja uz nevainojamu angļu valodu. — Mazliet pēc sarkanajiem pipariem, es teiktu.

—  Tieši tā, — Bilijs piekrita un lūkoja saost itāļa auru, bet nāsīs iesitās tikai neskaitāmās lidostas smakas, plus — dīvaini gan — mazlietiņ no tā, ko ik kovbojs nemaldīgi saista ar klaburčūskām.

—   Un skaidrs, ka ievācu par tevi ziņas tīmeklī. — Makjavelli greizi pasmīnēja. — Tu joprojām izskaties tāds pats kā tai slave­najā fotogrāfijā. Lai gan interesanti: kolīdz ienācu pa durvīm, tu mani pazini acumirklī. Jutu tavu skatienu.

—  Zināju, ko gaidu.

Makjavelli uzacis mēmā jautājumā sarāvās uz augšu. Atbīdījis saulesbrilles uz augstās pieres, viņš nozibināja pelēkās acis, uz Biliju skatīdamies no augšas. Par amerikāni viņš bija vismaz galvas tiesu garāks. — Esmu darījis visu, lai manas bildes nebūtu atroda­mas ne internetā, ne drukātā formātā.