Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Fleimels izslējās, bet dvīņi skaidri manīja uzvaras smaidu viņa kalsnajā sejā. — Sofija apguvusi Gaisu un Uguni. Džošs — pagai­dām neko, tā ka nezina, kas tas ir, — alķīmiķis brīdināja.

Džošs panācās tuvāk. — Tikai saki, kas darāms, — viņš kais­mīgi izgrūda satraukumā svelošām acīm un uzsmaidīja māsai.

—  Necik ilgi, atkal būsim īsti dvīņi, — viņš paziņoja.

Sofija atsmaidīja pretim. — Nav jau nekāda sacensība.

—  Tev varbūt arī ne!

Paķēris tukšu mucu, Gilgamešs to nokrāva Sofijai līdzās. — Nāc, apsēdies māsai blakus!

—    Un ko lai es daru? — noprasīja Fleimels, atzvēlies pret šķūņa durvīm un sabāzis rokas džinsu pakaļkabatās.

—  Ciet klusu un nedari neko — turies pa gabalu, — Gilgamešs atcirta. Alķīmiķi viņš uzlūkoja zalgojošām acīm. — Un, kad būsim galā, tad abi drusku aprunāsimies… par tiem desmit gadiem, ko es aizvadīju trakonamā. Mums jānokārto šādi tādi rēķini.

Nikolass Fleimels pamāja, sejā nebija lasāms itin nekas. — Par šo te, — viņš ieteicās. — Vai dvīņu auras uzšķilsies?

Ķēniņš jautājumu apsvēra, piešķiebis galvu. — Var gadīties. Kāpēc prasi?

—  Viņu auras var izrādīties bākas. Ej nu sazini, ko pievilinās.

Gilgamešs pamāja ar galvu. — Darīšu, ko varēšu. Mācīt var

visādi. — Sakrustojis kājas, ķēniņš noslīga uz klona un steigšus sa­berzēja rokas. — Nu, sāksim? — viņš uzsauca dvīņiem.

Džošs piepeši atskārta, ka viņiem jāklausa jukušam klaidonim, kas ne vienmēr atminas, kā pašam vārds. Kā gan tāds večuks var atcerēties mūžsenas gudrības? Un ja nu viņš visu iegaumējis tikai pa pusei? — Vai ko tādu jau esi darījis? — zēns ievaicājās, satrauk­damies arvien vairāk.

Ķēniņš satvēra Sofijas labo un Džoša kreiso roku, tad abus no­pietni uzlūkoja. — Tikai vienreiz. Un labi tas nebeidzās.

—    Kas bija? — Džošs pacentās izrauties no nemirstīgā tvē­riena, bet Gilgameša pirksti bija kā lamatas, nevis miesa, bet koka miza.

—   Viņš pasaulei uzlaida plūdus. Tagad aizveriet acis! — ķē­niņš pavēlēja.

Sofija acis aizmiedza acumirklī, bet Džošs neklausīja. Viņš vē­rās uz ķēniņu. Gilgamešs pagrieza galvu pretim, un viņa spoži zilās, plaši ieplestās acis piepeši izpletās neiespējami milzīgas, tā ka Džošam sareiba galva un sametās šķērmi. Likās, ka viņš šaujas uz priekšu… un krīt… un traucas augšup. Viss reizē. Aizžmiedzis acis, viņš cerēja no nelabuma tikt vaļā, bet ķēniņa neiedomājami lielās, zilās acis joprojām dega tīklenē, plezdamās arvien platākas, baltu, vijīgu pavedienu caurvītas. Atmiņā atausa… kas… kas… mākoņi.

Nodārdēja Gilgameša balss: — Tagad iedomājieties…

55. NODAĻA

—  …ūdeni.

Džošs atvēra acis.

Tukšumā peldēja milzīga, zila planēta. Visapkārt virmoja balti mākoņi, polos mirdzēja ledus.

Un tad viņš krita — turp, lejup, kur zilas mirguļoja jūras. Ausīs skaļa, pavēloša, dimdoša un dārdoša sitās Gilgameša balss, kas cēlās un krita kā paisums un bēgums.

—   Stāsta, ka Gaisa, Uguns un Zemes maģija esot tās stiprākās. Ga­līgi aplam. Ūdens maģija sit pušu tās visas, jo ūdens dzīvību gan dod, gan to spēj atņemt.

Nespēdams izvelt ne vārdu pār lūpām, ne pakustēties, Džošs gāzās cauri mākoņu vāliem, vērodams pasauli arvien pietuvināmies, acu priekšā iezīmējās kontinenti, lai gan nepazīstami. Laiz­damies pār vilnījošu zaļzāles jūru, viņš traucās uz sarkanu punk­tiņu, kas vīdēja pie apvāršņa, kam pāri slīga tumšu, blīvu mākoņu seģene.

Vulkāni. Vismaz ducis milzeņu rīstījās gar jūras klinšaino krastu, gaisā spļaudami uguni un izkusušus akmeņus. Samanījusi līdz sarkankvēlei nokaitēto lavu, jūra rēca un putoja.

—    Ūdens var nodzēst uguni. Pat lava, kas nākusi no planētas dzī­lēm, nevar turēties tam pretim.

Kad lava ielija jūras viļņos, gaisā ar joni uzšāvās tvaiks. No bangām iznira kūpoša, melna atdzisušas magmas sala.

Džošs atkal bija gaisā, ausīs skanēja tikai ķēniņa balss kā sirds­puksti — uzstājīgi, tomēr mierinoši, kā viļņi, kas sitas pret tālīnu krastu. Zēns pacēlās augstu pāri uguns lokam — uz rītiem, pretim ausmai. Lejāk sabiezēja mākoņi, šķieznas sabiezēja pūkainos mu­tuļos, tie — vālos, kas sablīvējās negantos negaisa padebešos.

—  Bez ūdens nav dzīvības…

Džošs krita mākoņiem cauri. Mēms garām plaiksnīja zibens, un, dzirdīdams zaļos, pirmatnējos mežus, kur slējās neiedomājami augsti koki un milzu papardes, sāka gāzt lietus.

Ainava atkal pārvērtās, kadri nomainījās arvien straujāk un straujāk.Viņš brāzās pāri izkaltušam tuksnesim, kur uz visām pu­sēm stiepās lielas, vēja apglaudītas kāpas. Vienīgā krāsa, kas pie­saistīja aci, ceļinieku vedināja lejāk, lejāk, lejāk, tur vizoša dīķīša krastā koši zaļoja koki.

—  Neēduši cilvēki var ciest, bet bez ūdens iztikt nevar.