Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Bet Sofija nekāpa iekšā. — Dabū Palamēdu, — viņa izspēra. Skrienot līdzās mašīnai, viņa ar metāla zobenu cirtās cauri Mežo­nīgo dzinēju vilku baram, līdz abi tika līdz saracēņu bruņiniekam, kas stāvēja; līdz potītēm iegrimis melnu sodrēju kaudzē.

—  Kāp iekšā, kāp! — Džošs uzsauca.

Atrāvis vaļā durvis, Palamēds iegrūda taksometrā Sofiju, tad pats iespruka aizmugures sēdeklī. Riepām kaucot, Džošs rāvās uz priekšu, lai nobremzētu līdzās Nikolasam, kas nekustīgs gulēja garšļaukus. Sofija, izliekusies pa pasažieru durvīm, iekampās alķīmiķim plecos un raudzīja viņu iestīvēt mašīnā, bet Fleimels bija pārāk smags. Talkā nāca Palamēds un, lai cik pārguris un novār­dzis, ievilka alķīmiķi salonā ar vienu pašu roku.

Sofija ar plaukstu uzplāja pa stikla starpsienu. — Brauc, Džoš, brauc!

—  Man jāsavāc Klarents.

—  Paskaties taču atpakaļ! — viņa iekliedzās.

Atpakaļskata spogulī visa pļava vīdēja briesmoņu pilna. Visi

izskatījās līdzīgi Mežonīgajiem dzinējiem, tomēr šie vilki bija melni, ar dzīvnieciskām, tādām kā pērtiķcilvēku sejām, augumā divkārt lielāki par pelēkajiem. Vilkiem līdzās joza milzīgi, ogļumelni kaķi sarkanām, gailošām acīm.

—  Kas tie tādi? — Džošs izsaucās.

—    Visādi Mežonīgie dzinēji no valsts malu malām, — Pala­mēds gurdi atteica.

Džošs pašķielēja uz vietu, kur garajā zālē gulēja Klarents, un izšķīrās. Zobenu varēja paķert vienā acumirklī… bet tas nozīmēja visus pakļaut briesmām. Jau spiezdams gāzes pedāli, viņš atskārta, ka iepriekšējais Džošs Ņūmens paša vajadzības būtu vērtējis augs­tāk un devies pēc zobena. Viņš bija mainījies. Varbūt tam bija kāds sakars ar apgūto maģiju, tomēr diez vai. To, kas tiešām ir svarīgi, bija iemācījušas pēdējās pāris dienas.

Sofija izkārās pa logu, sakopoja spēkus, par kādiem līdz šim bija dzīvojusi neziņā, un piespieda īkšķi delnā ietetovētajam aplim. Taisns kā bulta, gaisā uzšķīlās divmetrīgs trakojošu liesmu mūris, izplatīdams vaniļas smaržu, un sekotājiem vajadzēja ap­stāties.

—  Ko lai es daru? — nokliedzās Džošs. — Kur braukt? — Star­mešu gaismā iznira koka vārti. Saņēmies viņš ierāva galvu plecos un triecās vārtiem cauri — tie pašķīda smalkās šķēpelēs. Viens koka gabals, nomaldījies no ceļa, izsita vējstiklā caurumu.

Sagrābis alķīmiķi, Palamēds visai skarbi sakratīja viņa galvu. Fleimela plaksti pavērās šaurā spraudziņā, lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa. — Kurp mums jābrauc? — bruņinieks noprasīja.

—  Uz Stonhendžu, — Fleimels nomurmināja.

—  Jā, jā, to es zinu. Bet tieši kurp?

—   Uz pašu Krāvuma sirdi, — alķīmiķis izdvesa, galvai zvārojoties. Sofija manīja garus pušumus viņa drānās — tur bija trāpījusi Dī pātaga. Āda tajās vietās bija tulznām klāta un jēla. Savākusi auras paliekas rādītājpirkstā, Sofija to pārvilka pār nejaukākajām brūcēm, tās aizrētodama un dziedēdama.

—  Kur Gilgamešs? — Palamēds atcerējās.

—   Tika ievainots. Teica, lai braucam. Piespieda braukt pro­jām. — Sofijai aiztrūka balss. — Es negribēju.

Saracēņu bruņinieks labsirdīgi pasmaidīja. — Viņu nobeigt nevar, — viņš pavēstīja.

—  Kur lai braucu? — Džošs atkal pakliedza pār plecu.

—   Es teikšu. — Palamēds pieliecās viņam tuvāk. — Griez pa kreisi. Turies uz maziem celiņiem, kur tukšs…

Uz ceļa aiz muguras pēkšņi iezibsnījās zilibaltas ugunis. Iegaismojās starmešu kūļi, iekaucās sirēnas. — Policija, — Džošs noteica, lai gan viss tāpat bija skaidrs.

—   Brauc! — Palamēds mudināja. — Nekādā gadījumā neap­stājies. — Pavēries pa aizmugures logu uz policijas mašīnām, viņš paskatījās uz Sofiju. — Vai vari ko līdzēt?

Sofija papurināja galvu. — Man nekā nav atlicis. — Viņa pa­cēla roku. Tā neganti trīcēja, un no pirkstu galiem vērpās tievas dūmu strūkliņas.

—  Mūs tūliņ apdzīs trīs policijas mašīnas! — Džošs nokliedzās pār plecu. — Dariet taču kaut ko!

—   Pats dari, — Palamēds atsaucās. — Sofijai visi spēki izsī­kuši. Vienīgā paļaušanās uz tevi.

—  Es stūrēju, — Džošs protestēja.

—  Izdomā kaut ko, — bruņinieks atcirta.

—  Ko tad lai es daru? — zēns izmisis iesaucās.

—  Iedomājies lietusgāzi, — Sofija nomurmināja.

Džošs iemina gāzi grīdā, taksometrs šāvās pa ceļu kaukdams, spidometrs tuvojās atzīmei "140". Lietus. Labs ir, dzīvot bija iznā­cis Čikāgā, Ņujorkā, Sietlā un Sanfrancisko. Par lietu bija zināms viss. Zēns iedomājās, kā tas gāžas no debesīm — smagām lāsēm, kā no spaiņa, vasaras smīla, ziemas slapjdraņķis.

—  Nekas nenotiek, — viņš sauca.

Un piepeši aiz muguras pret ceļu triecās lietusgāze — no mā­koņa, kura pirms mirkļa virs galvas pavisam noteikti nebija. Tu­vākā policijas mašīna, ietrāpījusi peļķē, saslīdēja, otrā ietriecās tai aizmugures sāndurvīs, pārsprāga riepa. Trešā mašīna iebrauca ot­rajai aizmugurē, un visas trīs kā lūžņu kaudze šļūca pa ceļu, to pil­nīgi nosprostojot. Sirēnu kaukoņa vērtās tālīnos pīkstos.

—  Labi nostrādāts, — Palamēds atzina.

—  Kur tagad?

Bruņinieks paslēja pirkstu. — Turp.

Pieliecis galvu, Džošs pavērās pa kreisi. Stonhendža bija ma­zāka, nekā viņš bija iedomājies, un ceļš stāvakmeņiem pievijās klāt pavisam tuvu.

—  Apstājies tepat. Kāpsim laukā un skriesim, — Palamēds no­rīkoja.