Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Ieģērbies mūslaiku policista kaujastērpā un ķiverē ar sejsegu, Šekspīrs nostājās līdzās Palamēdam. — Tieši laikā, — viņš bilda.

—   Man likās, es tev teicu negaidīt ilgāk par saulrietu, — saracēņu bruņinieks attrauca.

—  Ak, kas gaida, tas sagaida, — Šekspīrs sacīja. — Un vai tad nezini, ka es tev tik un tā nekad neklausu? — Bards bikli nosmaidīja. — Turklāt ceļi tukši, tāpēc nospriedu, ka esat atraduši kādu vietu, kur nobēdzināties līdz tumsiņai.

Alķīmiķis bija bezsamaņā, Palamēds novilka viņu no pleca un sāka plikšķināt Fleimelam pa vaigiem. — Mosties, Fleimel! Mos­ties. Mums jāzina, kurš akmens ir īstais.

Nikolasa gaišās acis pavērās. — Uz Altārakmeni, — viņš iz­dvesa.

No tumsas iznira Gabriēls. Kailo miesu klāja melnu kvēpu svēdras. Garie mati — pīšļu pilni. — Viņu ir pārāk daudz, un nāk arvien klāt un klāt, — viņš elsa. — Nevaram turēties pretim.

Džošs norādīja uz akmeņu krāvumu. — Lai visi atkāpjas uz Stonhendžu. — Atkal uzbrāzās tas pats miers, kas pirmīt. Ne par ko vairs nevajadzēja ne izšķirties, ne domāt. Atlika tikai stāvēt un cīnīties. Un par māsu viņš kausies līdz galam. Piespiedis roku krū­tīm, Džošs manīja zem krekla nočaukstam abas pēdējās Kodeksa lapas.Varbūt derēja tās iznīcināt, lai gan trūka priekšstata — tieši kā. Varbūt apēst? — Visi atkāpjamies! — viņš nokliedzās. — Tad turēsimies līdz pēdējam.

69. NODAĻA

—   Var jau arī citādi, — izgrūda Šekspīrs. — Mežonīgie dzinēji un visi pārējie grib dabūt ciet tevi un māsu, nākuši uz jūsu auru smaržu un klausot Dī solījumiem par milzu atlīdzību. Par mums, pārējiem, viņiem nospļauties. Līdz ar to — atliek tikt no jums vaļā. Palamēd, Gabriēl! — bards nokliedzās. — Aizkavējiet viņus!

Saracēņu bruņinieks pamāja. Sadangātās bruņas pārveidojās un pārkārtojās, atkal vēršoties melnas un spoguļgludas. Abās ro­kās sagrābis garo zobenu, viņš metās pretim vilkiem un melnajiem kaķiem. Gabriēls ar pārpalikušajiem Muldoņām brāzās viņam no­pakaļ.

Šekspīrs balstīja alķīmiķi, Džošs — Sofiju, lai tā neļimtu, un visi četri, izklunkurējuši starp diviem smilšakmens stabiem, iesteberēja Stonhendžas viducī.

Kolīdz Džošs spēra aplī kāju, viņš samanīja zumam aizlaiku enerģiju. Līdzīgi bija tad, kad rokās zumēja Klarents, — it kā pavi­sam klusiņām, ausij īsti nesaklausāmas, runātu visādas balsis. Ap­laidis skatu visriņķī, viņš tomēr redzēja tikai akmeņus slejamies tumsā.

—  Cik sena ir šī vieta? — viņš ievaicājās.

—    Pirmās liecības — piectūkstoš gadu sena pagātne, bet va­rētu būt arī pirms tam, — atsaucās Šekspīrs. Viņš netīšām uzgrū­dās kādam bluķim, kas plakaniski gulēja zemē. — Re, kur ir Altārakmens, — bards uzsauca alķīmiķim.

Nikolass Fleimels, smagi vilkdams elpu, noslīga uz akmens, plaukstu piespiedis krūtīm. — Sakiet, kas te ir, — viņš nogārdza. — Uz kuru pusi ziemeļi?

Šekspīrs un I'alamēds kā sarunājuši atgāza galvu, debesjumā meklēdami Ziemeļzvaigzni.

Pēkšņi pa vārtiem iekšā gāzās milzīgs melns kaķis atņirgtu rīkli, izplestiem nagiem, lēca tieši virsū alķīmiķim. Fleimels pa­svieda augšup rokas, nagi kā bārdasnaži pāršķēla dilbu, un tad no­svilpa Šekspīra policista zizlis, kaķi aiztriekdams projām. Zvērs at­sitās pret akmens bluķi un pārvērtās putekļos. — Akmens viņiem ir inde, tāpat kā metāls, — bards nobēra. — Tiem viņi nedrīkst ne klāt skarties, tāpēc arī nemetas mums gluži virsū. Klau, alķīmiķi, ja gribi ko pasākt, nekavējies! — Viņš paslēja pirkstu. — Re, kur ziemeļi!

—   Meklējiet trešo nesapostīto trilītu pa kreisi, — Fleimels no­čukstēja.

—  Trešo — ko? — Džošs apjucis pārvaicāja.

—   Trilītu. Divas pārjumtas plāksnes, — Šekspīrs skaidroja. — No sengrieķu valodas — 'trejakmens'.

—    Zināju jau… Man liekas, — Džošs nočukstēja un ņēmās skaitīt. — Šis te. — Viņš izlēmīgi norādīja. — Nu — un?

—  Palīdziet, — Nikolass nogārdza.

Pacēlis alķīmiķi uz rokām, Šekspīrs viņu aizstīvēja līdz divām stāvakmens plāksnēm. Ieticis starp abām, Nikolass izstiepa rokas, cik augstu vien spēja, pieplacināja plaukstas pie plāksnēm un iz­pleta kājas, līdz izskatījās pēc burta X.

Dzestrajā naktī ievēdījās piparmētru dvesma.

Pakaļkājās izslējās milzīgs lācis, ar ķetnām grābdams pēc alķīmiķa galvas. Un saracēņu bruņinieks nezvēru tūliņ atrāva nostāk, tad pasvieda Gabriēla suņiem — saplosīšanai. Tie gaļai metās virsū, mežonīgi kaukdami. Pašķīda pīšļi.

Fleimelam virsū metās trīs vilki. Vienu Džošs aizķēra ar per­siešu zobenu, otru nograuza Gabriēls. Džošs cirta trešajam, bet tas izlocījās, tomēr, no zobena vairīdamies, piespiedās stāvakmenim un acumirklī sabirza putekļos.

Pēkšņi Džošs attapās, ka dzīvajos palikuši tikai labi ja saujiņa Gabriēla suņu un tie paši nemitīgi kāpjas atpakaļ, arvien dziļāk akmeņu lokā. Uz pakaļkājām saslējās zirga ģindenis, kam mugurā sēdēja jātnieks bez galvas, zirgs savicināja pakavus un aizķēra vienu suni, kas atpakaļeniski triecās pret akmeni un arī izčibēja, tā ka gaisā palika tikai pīšļiem iezīmēta kontūra.

—  Alķīmiķi, Šekspīrs nobrīdināja, — dari taču kaut ko!

Nikolass saļima. — Nevaru.

—  Droši zini, ka vārti ir īstie? — noprasīja Džošs.