Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

No tumsas iznira stāvs — kāds večuks, satuntuļojies nez cik mēteļos. Dzeltenajā atblāzmā spurojās mežonīga matu kodaļa un pinkaina bārda, spoži zilās acis pretim vērās tukšas un sapņai­nas. Ieraudzījis zobenu, viņš sarauca pieri, sakopoja domas, lūkoja kaut ko atcerēties. Kad viņš pastiepa trīcošu pirkstu, lai noglāstītu auksto akmeni, acis viņam pieskrēja asaru pilnas. — Divi, kas ir viens, — večuks nobubināja, — viens, kas ir viss. — Tad Dienu Sirmgalvis pagriezās un aizšļūca projām, tumsā.

Trešās grāmatas beigas

AUTORA PIEZĪME

Stonhedža un nolles punkts

Aizvēsturiskajā stāvakmeņu lokā Anglijas Solsberijas līdze­numā Sofija un Džošs ierodas nakts laikā un savulaik dižo piemi­nekli, vienu no pasaulē pazīstamākajiem arheoloģiskajiem objek­tiem, tā īsti nemaz nedabū aplūkot.

Stonhendža celta trijos, visai skaidri nošķiramos cēlienos. Šo­dien no visas būves palikušas tikai drupas. Ir liecības, ka cilvēki Solsberijas līdzenuma apkaimi apdzīvojuši jau pirms astoņiem tūkstošiem gadu (tolaik tur zaļojis mežs), taču pirmie akmeņi Stonhendžas kompleksā uzslieti pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu. Izmantojot no briežraga, akmeņiem un koka darinātus dar­barīkus, pirmie celtnieki iezīmējuši un izrakuši milzīgu apļveida joslu gandrīz divu metru platumā, diametrs — teju kilometrs. Pašā vidū padziļinājums vietumis pārsniedza vairāk nekā divus met­rus. Divi akmens bluķi tika uzslieti kā vārti. Viens no tiem saglabā­jies — Kaujamais akmens.

Nākamā pārbūve sākusies pirms aptuveni piectūkstoš gadiem. No šā veikuma nav saglabājies nekas, bet arheologi domā, ka aplī uzcelta koka ēka. Uzietas māla lauskas un apdegušas kaula šķēpe­les, un ir hipotēze, ka Stonhendža kalpojusi kā apbedījumu lauks vai varbūt upurvieta.

Turpmākajos gadu tūkstošos Stonhendža paplašināta, mainīta un pārbūvēta. Lielie bluķi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, uz­slieti tieši šajā laikposmā.

Apļa vidū slējušies ap 80 smilšakmens stabu, tie bijuši izkār­toti divos puslokos — viens otrā iekšā. Katrs bluķis svēris vismaz četras tonnas, un tie nākuši no Velsas Preseli kalnu akmeņlauztu­vēm, kas atrodas gandrīz četrsimt kilometru attālumā. Atgādāt milzu bluķus līdz Stonhendžai pa mežainu apvidu, pāri kalniem un upēm — tas bija izcils veikums, kas pierāda, cik augstu senie celtnieki vērtējuši šo būvi. Milzīgais Altārakmens, uz kura gulēja Nikolass Fleimels, sākumā, domājams, bijis uzsliets stāvus. Tas sver sešas tonnas.

Ap šo pašu laiku paplašināta ieeja, tā ka saule — sevišķi vasa­ras saulgriežu rītā — bluķus apspīdējusi tā, ka tie metuši garas ēnas, kas ietiekušās apļa sirdī. Ziemas saulgriežos saule rietējusi aiz bluķiem.

Mazliet vēlāk, varbūt pirms nedaudz vairāk kā četriem tūksto­šiem gadu, uzsliets trīsdesmit pārjumu loks. Tas uzskatāms par vēl vienu izcilu varoņdarbu. Ik stāvakmens sver aptuveni divdesmit piecas tonnas. Bluķi vesti no akmeņlauztuvēm, kas atrodas vairāk nekā trīsdesmit kilometru uz ziemeļiem no Stonhendžas, visi rū­pīgi izšķaidīti, nopulēti un izkalti pēc mēra. Šajā rindā virknējās puslokā izkārtoti pieci trilīti, galos mazāki, vidū lielāki. "Mazā­kais" trilīts bija sešus metrus augsts.

Gadsimtiem ritot, vieta tika pamesta un atstāta visu vēju varā. Sala, lietus un pašu bluķu svara dēļ daži nogāzās, izjaucot kārtīgos lokus.

Stonhendža ir pārsteidzoša, brīnišķa un noslēpumaina, un, lai cik gadsimtus to esam pētījuši, joprojām nezinām, kam tā bijusi domāta. Vai tur bijis kapulauks? Varbūt, kā domā ne viens vien, kulta vieta? Šod ien Stonhendža tiek saistīta ar druidiem, seno ķeltu priesteriem. Ķelti to noteikti izmantojuši, tāpat kā daudzos apkaimē izliktos akmens bluķu apļus un pieminekļus, taču viņi nav Stonhendžu cēluši. Šo vietu apvij neskaitami miti un leģen­das — tā saistīta pat ar Merlinu un karaļa Artura teiksmām.

Tie, kas dodas apmeklēt Stonhendžu, visvairāk brīnās, cik tuvu šim senajam piemineklim garām iet ātrgaitas lielceļi. A344 — ceļš, uz kura Džošs beidzot atstāja taksometru, — piectūkstoš gadu senajam akmens bluķu lokam ir gandrīz blakus.

Stonhendža iekļauta Pasaules mantojuma sarakstā.

Pastāv arī Nulles punkts.

Francijas galvaspilsētas Parīzes oficiālais centrs meklējams laukumā pie Parīzes Dievmātes katedrāles ieejas un ir tieši tāds, kāds aprakstīts "Burvē". Bruģī iestrādāts, četros sektoros sadalīts aplis. Apli rotā uzraksts Point Zero Des Routes De France. Apļa vidū — saule ar astoņiem stariem, kas stiepjas uz visām pusēm.

Šāds Nulles jeb Nulles kilometra punkts ir daudzās pasaules pilsētās, un tas kalpo kā atskaites punkts, no kura tiek mērīti attā­lumi pilsētas robežās. Cits izskatās kā guļošs akmens, cits — kā plāksne vai piemineklis.

Nav ieteicams stāvēt uz Parīzes akmeņa, kad saule zenītā. Vai nezināt, kā izgāja Skatahai un Žannai?

īpašs ieskats ceturtaja nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumu grāmatā "Nekromants"

Excerpt copyright © 2009 by Michael Scott Published by Delacorte Press

Man ir bail.