Burve Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi Trešā grāmata

Palamēds saspieda barda plecu. — Bīstos, ka tik ļoti brīnišķīgi saglabājies laikam nebūs vis.

70. NODAĻA

—  Tamkalns, — izdvesa Nikolass Fleimels, noslīgdams uz cejiem un pilniem malkiem vilkdams plaušās silto gaisu. — Sanfran­cisko.

Galva reiba, acu priekšā viss griezās, arī Džošs nometās četr­rāpus un paskatījās visapkārt. Nogāze gan sildījās spožos saules staros, tomēr dziļāk ielejā jau sāka celties migla.

Sofija nometās brālim līdzās — bāla kā līķis, acis dziļi iegrimu­šas dobuļos, gaišie mati saķepuši un pielipuši galvai. — Kā jūties?

—  Laikam tikpat slikti, kā tu izskaties, — viņš atteica.

Lēnām pieslējusies, Sofija palīdzēja pietrausties kājās arī dvī­ņubrālim. — Kur mēs esam? — viņa pavaicāja, grozīdama galvu, bet neredzēja itin nekā pazīstama.

—  Manuprāt, uz ziemeļiem no Sanfrancisko, — Džošs sacīja.

Lejāk kaut kas sakustējās, migla sagriezās plašās vērpetēs. Visi

trīs pagriezās uz to pusi, skaidri apjauzdami, ka pret ienaidnieku neiespēs neko — spēki bija cauri. Neviens pat kājas vairs nespēja pavilkt.

No miglas iznira Perenele Fleimela — iznesīga un eleganta pat cietumnieku kreklā, biksēs un novārtītā melnā mētelī. — Cik tad ilgi var gaidīt! — viņa izsaucās un soļoja augšā pa nogāzi, plati smaidīdama.

Burve apskāva abus dvīņus un cieši saspieda. — Ak, cik labi, ka esat sveiki un veseli! Es tā raizējos. — Viņa apglaudīja zilumus Sofijai uz vaiga, skrambu Džošam uz pieres un saskrāpēto roku. Abi samanīja pārskrienam kņudinošu siltumu, un Džoša acu priekšā zilumi no māsas vaiga pagaisa kā nebijuši.

—  Labi, ka esam atpakaļ, — Džošs atsaucās.

Sofija piekrītoši pamāja. — Prieks redzēt ari tevi, Perij.

Nikolass apskāva sievu un nelaida vaļā ļoti ilgi. Tad, uzlicis viņai plaukstas uz pleciem, soli atkāpās un nopētīja Pereneli ar kri­tisku aci. — Labi izskaties, mīļā, — viņš pavēstīja.

—   Nemānies nu, esmu novecojusi, — viņa atteica. Tad zaļo acu skatiens pārskrēja vīra sejai, no jauna iegrauzušās rievas un grum­bas nepalika nemanītas. Pereneles rādītājpirksta raidīta baltās auras strēle pārslīdēja neskaitāmajām brūcēm un zilumiem, tie pa­zuda bez miņas. — Lai gan ne tik ļoti kā tu. Un tu esi desmit gadu jaunāks, — viņa atgādināja. — Bet šodien, — viņa iesmējās, — pēc visiem gadiem, ko esam nodzīvojuši kopā, tu tiešām izskaties par mani vecāks.

—   Pēdējās pāris dienas bijušas visai interesantas, — Fleimels piekrita. — Bet kā tu tiki te? Pēdējoreiz, kad runājām, biji Alkatrazas cietumā.

—    Tagad varu godam uzdoties par vienu no nedaudzajiem cietumniekiem, kam no Alkatrazas izdevies aizbēgt. — Ieslidinā­jusi pirkstus vīra saujā, viņa veda Nikolasu lejup pa nogāzi, apkārt iesmaržojās agras pēcpusdienas migla, dvīņi nāca līdzi. — Tev pie­nāktos ar mani lepoties, Nikolas, — Perenele norādīja. — Visu ceļu šurp nobraucu pati.

—   Es ar tevi lepojos nemitīgi. — Viņš aprāvās. — Bet mums taču nav mašīnas.

—   Aizņēmos visai glītu Thunderbird kabrioletu — tas bija pa­mests pie piestātnes. Zināju, ka saimniekam tas tik drīz vis nebūs vajadzīgs.

Doktors Džons DI gulēja mīkstajā zālē un vērās nakts debesīs. Tur atspīdēja un apdzisa zelta un sudraba blāzma, un pat te varēja samanīt atvēdījam vaniļas un apelsīnu smaržu. Padebešos trīsuļoja policijas helikopteri, visās malās kauca sirēnas.

Tātad dvīņiem un Fleimelam izdevies aizbēgt.

Un līdzi viņi bija aizrāvuši Dī dzīvību un visas izredzes. Uz parāda viņš dzīvoja jau kopš vakarvakara neveiksmīgā uzbru­kuma, un tagad bija ne vairāk kā dzīvs mironis.

Mags gausi uzslējās sēdus, auklēdams kreiso roku. Tā bija ne­jūtīga līdz pat plecam, kur tika ietrāpījis viss Klarenta spēks. Vai tik nebūs lauzta.

Klarents.

Puika svieda to zobenu… to viņš redzēja, taču, ka sviedējs būtu to savācis, nebija manīts. Apvēlies kukuržņos uz vēdera, viņš konstatēja, ka zobens guļ turpat blakus. Saudzīgi, teju bijīgi mags to izcēla no dubļiem un tad atkal atgūlās uz muguras — zobens uz krūtīm, abas rokas uz roktura.

Šim ierocim Dī bija dzinis pēdas piecsimt gadu. Tieši tāpēc bija apceļojis visu pasauli un ieskatījies Ēnu valstībās. Viņš spalgi, gan­drīz histēriski iesmējās. Un — meklējumi bija beigušies gandrīz turpat, kur sākušies. Tronī sēdēja Henrijs VIII, un Dī bija piecpa­dsmit gadu vecs, kad ieradās meklēt zobenu zem Stonhendžas altārakmens.

Joprojām gulēdams pļavā, Dī ar labo roku no azotes izvilka Ekskaliburu. Tad pacēla abus zobenus gaisā. Tie paši no sevis sa­kustējās, rāvās viens otram tuvāk, apaļeniskie rokturi sagriezās, asmeņi viegli iekūpējās. Vienam sānam pārskrēja ledus aukstums, otram — silts vilnis. Uzšķīlās aura, garās, dzeltenās šķieznās iz­garodama no miesas, sāpes rimās, ievainojumi un sasitumi sa­dzija, visas vainas pārgāja. Mags sagrūda zobenus tuvāk, abus sa­krustoja.

Un tad tie pēkšņi salipa kopā — it kā magnetizēti. Dī raudzīja tos atšķirt, bet tie sakļāvās, sāns pie sāna, nošķindēja un sakusa kopā — asmens ar asmeni, rokturis ar rokturi, tā ka Dī tagad rokā turēja gluži parasta izskata zobenu, no kura kūpēja pelēki dūmi.