Nārnijā visi zvēri dzīvoja saticībā un līksmē un garus gadsimtus nedz Ragana, nedz kāds cits ienaidnieks netraucēja šīs jaukās zemes mieru. Karalis Frenks un karaliene Helēna ar saviem bērniem laimīgi dzīvoja Nārnijā, bet viņu dēls kļuva par Arčenlendas karali. Zēni apprecēja nimfas, bet meitenes — mežu un upju dievus. Laternas stabs, ko Ragana, pašai sev nezinot, bija iestādījusi Nārnijas mežā, spīdēja dienu un nakti, un tāpēc šo vietu nodēvēja par Laternas laukumu, un, kad pēc daudziem gadiem kāda cita meitene no mūsu pasaules puteņa naktī nokļuva Nārnijā, viņa tur atrada laternu vēl aizvien spīdam. Ari tas notikums ir savā ziņā cieši saistīts ar tiem, ko esmu šai grāmatā pastāstījis.
Tas notika šādi. Stādiņš, kas izauga no dārzā iestādītās Digorija Ābola serdes, kļuva par varenu koku. Tā kā tas auga mūsu pasaules zemē, tālu no Aslana balss skaņām un Nārnijas svaigā gaisa, tā āboli nespēja izdziedināt mirstošas sievietes kā toreiz Digorija māti. Un tomēr šī koka āboli bija skaistāki par jebkuriem āboliem Anglijā un arī ļoti veselīgi, kaut arī ne gluži maģiski. Bet iekšķīgi, pašā serdē, ja tā varētu teikt, Koks neaizmirsa to Koku Nārnijā, no kura bija cēlies. Dažreiz tas bezvēja dienā noslēpumaini šūpojās. Iespējams, ka tas notika tad, kad Nārnijā plosījās vētra, un Anglijas koks drebēja tāpēc, ka Nārnijas koku lieca un locīja stipras dienvidrietumu vētras brāzmas. Lai kā arī būtu, vēlāk izrādījās, ka kokam joprojām piemīt zināms burvju spēks. Jo, kad Digorijs bija pāri pusmūžam un jau kļuvis par slavenu zinātnieku, profesoru un ievērojamu ceļotāju un Keterliju vecā māja piederēj a viņam, Anglijas dienvidos plosījās spēcīga vētra, kas šo koku nogāza. Digorijs nespēja pieļaut, ka koku saskaldītu un nokurinātu malkā. Tāpēc daļu no koksnes viņš lika izmantot, lai izgatavotu milzīgu drēbju skapi, kuru vēlāk novietoja savā lielajā lauku mājā. Un, kaut arī viņš pats nekad neuzzināja, ka skapim piemīt burvju spēks, kāds cits to atklāja. Tā sākās ceļojumi uz Nārniju un atpakaļ uz mūsu pasauli. Bet par to tu varēsi izlasīt citās grāmatās.
Kad Digorijs ar ģimeni pārcēlās uz lielo lauku māju, viņi paņēma līdzi arī tēvoci Endrjū, jo Digorija tēvs teica:
— Mums jāpapūlas atturēt veco vīru no palaidnībām. Un nav godīgi viņu visu laiku atstāt uz kakla krustmātei Letijai.
Tēvocis nekad vairs savā mūžā nenodarbojās ar burvestībām. Viņš bija dabūjis labu mācību tin vecumdienās kļuva patīkamāks un vairs ne tik savtīgs kā agrāk. Taču viesību laikā viņam aizvien patika paaicināt kādu sāņus biljarda istabas vientulībā un palielīties, kā viņš ar kādu noslēpumainu dāmu, svešzemju karalieni, braucis pa Londonas ielām.
— Kāds viņai bija velnišķīgs temperaments! — viņš mēdza sacīt. — Betsasodīti skaists sievišķis gan, ser, sasodīti skaists!
Saturs
1. TOC \o "1-3" \h \z Nepareizās durvis…………………………………………… 7
13. Negaidītā tikšanās ….'……………………………….. 149
15. Šī stāsta beigas un sākums
daudziem citiem stāstiem…………………………… 170
Klaiva Steiplza Luisa Nārnijas hronika
Lūisa asprātība un izdoma, viņa spēja apvienot savā stāstījumā piedzīvojumus ar asiem pārdzīvojumiem un bagātīgu fantāziju ir radījusi lielisku stāstu sēriju, kas kļuvusi par vienu no iemīļotākajām grāmatām daudzām lasītāju paaudzēm. Sērijas pēdējā grāmata «Pēdējā cīņa» 1956. gadā ieguva Kārnegija medaļu.
Ikviena no šīm septiņām grāmatām ir atsevišķs, pabeigts stāstījums, taču visi notikumi risinās brīnumainajā zemē Nārnijā. Cēlā lauvas Aslana vadībā bērni mācās saprast, ka ļunumu un nodevību var uzveikt tikai ar drosmi, uzticību un milzīgu uzupurēšanos.
Izdevniecība «Svētdienas Rīts», laizdama klajā sērijas pirmo grāmatu, ļoti cer, ka tai pietiks izturības un finansiālas veiksmes, lai izdotu visas šīs brīnišķīgās «Nārnijas hronikas» grāmatas.