Burvja māsasdēls

Klaivs Steiplzs Lūiss

Burvja māsasdēls

.

Pirmā nodaļa nepareizās durvis

Šajā grāmatā stāstīts par to, kas atgadījās sen, sen — tajos laikos, kad tavs vectēvs vēl bija pavisam mazs. Un šis stāsts ir ļoti svarīgs, jo paskaidro, kā sākās visa tā jezga ar staigāšanu no šīs pasaules uz Nārniju un atpakaļ.

Tajos laikos Beikera ielā vēl dzīvoja Serloks Holmss un Bestebli Lūizhemroudā centās atrast bagātību. Toreiz

visiem puikām katru dienu vajadzēja valkāt stīvu ītonas apkaklīti un skolas parasti bija daudz nepatīkamākas nekā tagad. Taču maltītes bija garšīgākas, un, ja runā par saldumiem, es tev neteikšu, cik tie bija garšīgi un lēti, jo tad tev veltīgi saskries mutē siekalas. Tajos laikos Londonā dzīvoja kāda meitene, ko sauca par Polliju Plameri.

Pollija dzīvoja kādā no mājām, kas bija savienotas garā virknē. Kādu rītu, kad viņa spēlējās dārzā aiz mājas, pa kaimiņu dārza žogu parāpās augšup kāds puika un paslēja pāri galvu. Pollija jutās ļoti pārsteigta, jo līdz šim tanī mājā bērni netika manīti. Tur dzīvoja tikai misters Keterlijs un mis Keterlija, proti, brālis un māsa, vecpuisis un vecmeita. Tāpēc Pollija uz zēnu nolūkojās neslēptā ziņkārībā. Sve­šinieka seja bija šausmīgi netīra. Diez vai tā varētu būt vēl netīrāka pat tad, ja viņš iepriekš būtu novēlies zemē, pēc tam paraudājis un tad ar zemainām plaukstām asaras noslaucījis. Patiesību sakot, tas gandrīz tā arī bija noticis.

—   Labdien! — Pollija teica.

—   Labdien! — zēns atbildēja. — Kā tevi sauc?

—   Pollija, — meitene paskaidroja. — Un tevi?

—   Digorijs, — sacīja zēns.

—   Kāds jocīgs vārds! — Pollija izsaucās.

—   Ne uz pusi tik jocīgs kā Pollija, — zēns atcirta.

—   Ir gan jocīgs! — Pollija neatlaidās.

—   Nav vis! — Digorijs palika pie sava.

—  Katrā ziņā es savu seju mazgāju, — teica Pollija, — un tev arī derētu darīt to pašu, sevišķi pēc tam, kad tu… — te viņa aprāvās, jo bija gribējusi teikt «pēc tam, kad tu esi pinkšķējis», bet tad nodomājusi, ka tas nebūs pieklājīgi.

—   Nu, un kas par to? — Digorijs pacēla balsi kā jau zēns, kas jūtas tik nelaimīgs, ka tam gluži vienalga, vai kāds redz vai neredz, ka viņš raudājis. — Tu ari bimbātu, ja visu savu mūžu būtu nodzīvojusi laukos, kur ir ponijs un kur gar dārza galu tek upe, bet tad tevi pēkšņi atstieptu šurp, uz šo riebīgo caurumu.

—   Londona nav caurums! — Pollija sašuta. Tomēr zēns bija pārāk satraucies, lai viņai pievērstu uzmanību, un turpināja savu:

—  Arī tu pinkšķētu, ja tavs tēvs būtu projām Indijā un tev būtu jādzīvo pie krustmātes un prātā jukuša tēvoča. Kam gan tas patiktu? Un viss tikai tāpēc, ka viņi kopj tavu māti un māmiņa ir tik slima… tik ļoti slima, ka viņa taisās… taisās… mirt. — Zēna mute sakniebās, it kā viņš pūlētos apspiest asaras.

—   Piedod! Es nezināju, — Pollija noteica, juzdamās vainīga. Un tad, īsti nezinādama, ko sacīt, un vēlēdamās pievērst Digorija domas kaut kam jautrākam, viņa pajautāja:

—  Vai tiešām misters Keterlijs ir traks?

—  Vai nu traks, — Digorijs attrauca, — vai arī tur ir kāds noslēpums. Augšējā stāvā viņam ir kabinets, un krustmāte Letija man stingri piekodināja tur nekādā ziņā neiet. Vai tad tas nav savādi? Un vēl kas. Ja ēdamreizēs pie galdaviņš man grib kautko teikt —viņš nekad patnemēģina kaut ko sacīt savai māsai —, viņa brāli vienmēr apklusina. «Neuztrauc zēnu, Endrjū,» viņa parasti saka. Vai arī: «Esmu pārliecināta, ka Digorijs par to neko negrib dzirdēt!» Vai: «Digorij, vai tu nevēlētos iziet ārā parotaļāties?»

—   Bet ko tad viņš mēģina pateikt?

—   Nezinu. Viņš nekur tālu ar savu sakāmo netiek. Bet ir vēl kaut kas. Kādu nakti — patiesībā tas bija pagājušo nakti — es gāju garām bēniņu stāva kāpnēm uz savu guļamistabu. Man ne sevišķi patīk iet gar šīm kāpnēm. Te pēkšņi es skaidri izdzirdēju kliedzienu.

—   Varbūt viņš augšā tur aiz atslēgas savu prātā jukušo sievu?

—   Es arī dažreiz tā iedomājos.

—   Bet varbūt viņš ir naudas viltotājs?

—   Vai arī pirāts, kā tas vīrs «Bagātību salas» sākuma nodaļā, kas visu laiku slēpjas no saviem kuģa biedriem.

—  Cik baismīgi! — teica Pollija.— Es nemaz nezināju, ka tava māja ir tik interesanta.

—   Var jau to saukt par interesantu, bet diez vai tev tur patiktu pavadīt naktis, — sacīja Digorijs. — Diez kā tu justos, ja visu laiku gulētu nomodā un ausītos, vai tēvocis Endrjū pa gaiteni nezogas uz tavu istabu. Un viņam ir tik baismīgas acis.

Tā Pollija un Digorijs iepazinās, un, tā kā vasaras brīvdienas bija tikko kā sākušās un nedz viens, nedz otrs pie jūras tajā gadā tās pavadīt negrasījās, viņi satikās gandrīz katru dienu.

Piedzīvojumi sākās galvenokārt tāpēc, ka tā bija viena no lietainākajām un aukstākajām vasarām tajos gados. Abi bija spiesti meklēt kādu nodarbošanos telpās, un tāpēc viņi nodevās, ja tā varētu teikt, izlūkošanai. Cik daudz inte­resanta var atklāt milzīgā mājā vai māju virknē, ja tev rokās

ir cuprp?