Burvja māsasdēls

Telpas forma, protams, bija tāda pati ka bēniņiem bet iekārtota tā bija kā dzīvojamā istaba. Pie sienam atradās plaukti, pilni ar grāmatām. Kamīnā dega uguns (tu taču atceries, ka vasara togad bija auksta un lietaina). Kamīna priekšā, ar muguru pret bērniem atradās klubkrēsls ar augstu atzveltni. Starp to un Polliju gandrizvai visu telpas vidusdaļu aizņēma milzīgs galds, apkrauts ar dažādām mantām: grāmatām, piezīmju burtnīcām, tintnīcām, spalvaskātiem, zīmoga laku un mikroskopu. Bet visvairāk Pollijai dūrās acīs spilgti sarkana koka paplāte, uz kuras atradās vairāki gredzeni. Tie bija sakārtoti pa pāriem — dzeltens ar zaļu, tad neliela atstarpe un atkal dzeltens ar zaļu. Tie nebija lielāki par parastiem gredzeniem, bet izcēlās ar savu spožo mirdzumu. Tu pat iedomāties nevari, cik tie bija spoži un skaisti! Ja Pollija būtu mazliet jaunāka, viņa noteikti kādu pagaršotu.

Istabā valdīja tāds klusums, ka varēja sadzirdēt tikšķam pulksteni. Un tomēr, kā meitene pēc tam atklāja, klusums nebija pilnīgs. No kaut kurienes skanēja vāja, tik tikko dzirdama dūkoņa. Ja tajos laikos Hūverss jau būtu izgudrojis putekļu sūcēju, Pollija domātu, ka nez kur tālu, aiz vairākām istabām un vairākus stāvus zemāk, kāds tīra māju. Taču šī dūkšana bija krietni jaukāka, muzikālāka, kaut arī ļoti vāja, gandrīz nedzirdama.

—Viss kārtībā, te neviena nav, — Pollija pār plecu teica Digorijam. Nu jau viņa runāja mazliet skaļāk. Digorijs ienāca iekšā, mirkšķinādams acis un izskatīdamies ļoti netīrs. Arī Pollija, patiesību sakot, nebija tīrāka.

—   Nav lāgā, — viņš teica. — Tā nemaz nav pamesta māja. Labāk lasīsimies prom, kamēr kāds nav ienācis.

—     Kā tu domā, kas tie tādi ir? — jautāja Pollija, norādīdama uz gredzeniem.

—  Labāk nāc! — teica Digorijs. —Jo ātrāk…

Viņš nepaguva pabeigt, ko bija gribējis sacīt, jo pēkšņi kaut kas notika. Augstais atzveltnes krēsls kamīna priekšā sakustējās un no tā kā pasaku dēmons no alas negaidīti iznira tēvoča Endrjū stāvs. Bērni nepavisam nebija nokļuvuši neapdzīvotajā mājā; viņi stāvēja tēvoča Endrjū aizliegtajā kabinetā. Abi izdvesa «Ak!» un saprata savu briesmīgo kļūdu. Viņiem taču bija vajadzējis apjēgt, ka nekur tālu nav aizgājuši.

Tēvocis Endrjū bija garš un ļoti tievs. Viņam bija šaura, gludi skūta seja ar smailu degunu, ārkārtīgi spožām acīm i un kuplu, izspūrušu sirmu matu cekulu.

Digorijs stāvēja kā mēli norijis, jo tēvocis Endrjū izska­tījās tūkstoškārt šaušalīgāk nekā jebkad agrāk. Pollija pirmajā mirklī vēl nenobijās, bet vēlāk gan, jo tēvocis nekavējoties šķērsoja istabu, aizvēra durvis un pagrieza atslēgu. Tad viņš pagriezās, ieurbās bērnos ar savām spožajām acīm un atieza zobus smaidā.

—   Tā! — viņš teica. — Tagad mana stulbā māsa jums vairs netiks klāt.

Tas skanēja tik dīvaini, nemaz ne tā, kā pieaugušie parasti mēdz runāt. Pollijai aiz bailēm gandrīz pamira sirds, un viņa kopā ar Digoriju lēnām sāka kāpties atpakaļ uz mazajām durtiņām, pa kurām abi bija ienākuši. Taču tēvocis bija ašāks. Viņš pasteidzās bērniem garām, aizcirta arī šīs durvis un aizstājās tām priekšā. Tad viņš saberzēja rokas, tā ka noknikšķēja kauliņi. Pirksti viņam bija skaisti, balti un slaidi.

—    Esmu bezgala priecīgs, jūs redzot, — viņš teica. — Man tieši bija vajadzīgi divi bērni.

—  Piedodiet, mister Keterlij, — teica Pollija, — bet ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man jāiet mājās. Vai jūs nebūtu tik laipns un mūs neizlaistu ārā?

—   Pagaidām vēl ne, — atteica tēvocis Endrjū. — Šī ir pārāk laba iespēja, lai to palaistu garām. Man patlaban tieši vajadzīgi divi bērni. Redziet, es veicu svarīgu eksperimentu. Esmu jau izmēģinājis ar jūras cūciņām un, šķiet, veiksmīgi. Bet jūras cūciņa neko nevar pastāstīt. Turklāt tām arī nevar ieskaidrot, kā nokļūt atpakaļ.

—    Paklau, tēvoci Endrjū, — teica Digorijs, — tik tiešām ir jau pusdienlaiks un mūs kuru katru brīdi var meklēt. Jums mūs jāizlaiž.

—  Ak jāizlaiž? — pārjautāja tēvocis.

Digorijs un Pollija saskatījās. Bērni neuzdrošinājās neko teikt, bet viņu skatienos varēja lasīt «Vai tas nav šausmīgi?» un «Mums kaut kā viņam jāpielabinās».

—Ja jūs mums tagad atļautu aiziet pusdienās, — teica Pollija, — mēs pēc tam varētu atnākt atpakaļ.

—Jā, betkālai es par to varu būt pārliecināts? —vaicāja tēvocis, viltīgi smaidīdams. Tad viņš, šķiet, pārdomāja.

—    Nu labi. Ja jau jums patiešām jāiet, tad būs vien jāatlaiž. Nevaru tak gaidīt, ka diviem jauniem cilvēkiem būtu kāda patika runāties ar tādu večuku kā es, —viņš nopūtās un tad turpināja: —Jūs pat iedomāties nevarat, cik vientuļš es dažkārt jūtos. Bet lai nu paliek. Steidzieties uz savām pusdienām. Tikai pirms aiziešanas es vēlos jums kaut ko uzdāvināt. Ne jau katru dienu man šajā vecajā, tumšajā kambarī laimējas sastapt tādu meitenīti vai pat, ja man atļauts tā izteikties, tik pievilcīgu jaunu dāmu.

Pollijai sāka likties, ka tēvocis Endrjū patiešām varbūt nemaz nav tik jucis.

—   Vai tu nevēlētos gredzenu, drostaliņ? — tēvocis viņai jautāja.

— Vai jūs ar to domājatvienu no tiem dzeltenajiem un zaļajiem? — Pollija noprasīja. — Cik jauki!