Burvja māsasdēls

—  Es? Pats? — viņš izsaucās. — Tas puika tak ir traks! Manā vecumā un ar manu slikto veselību lai es riskētu doties tādās briesmās, kas mani pēkšņi iesviestu citā Visumā? Savu mūžu neesmu dzirdējis kaut ko bezkaunīgāku! Vai tu saproti, ko runā? Padomā, ko nozīmē Cita Pasaule — tur tak var gadīties viss kas!

—   Un tomēr jūs turp esat aizsūtījis Polliju, — teica Digorijs, un viņa vaigi kvēloja dusmās.—Un par spīti tam, ka jūs esat mans tēvocis, es varu tikai piebilst, ka jūs esat uzvedies kā zaķpastala, aizsūtīdams mazu meiteni uz turieni,

&

Intnočom rlntipĶ hail.

—    Klusē, draņķi! — tēvocis iebļāvās, triekdams dūri pret galdu. — Es neļaušu mazam, puņķainam skolniekam ar sevi tā runāt! Tu nekā nesajēdz! Es esmu liels zinātnieks, burvis, eksperts, kas veic eksperimentu. Skaidrs, ka man vajadzīgi subjekti, ar ko eksperimentēt. Dievs pasarg, tev varbūt vēl ienāks prātā, ka man vajadzēja juras cūciņām prasīt atļauju, pirms es tās izmantoju? Zinātnes virsotnes nevar sasniegt, ja neko neupurē. Smieklīgi ir pat domāt, ka turp vajadzētu doties man pašam. Tas ir tāpat kā prasīt, lai parasta ierindnieka vietā cīņā dotos ģenerālis. Un ja mani nogalinātu? Kas tad notiktu ar manu mūža darbu?

—   Ak, beidziet tarkšķēt, — teica Digorijs. — Vai jūs atgādāsit Polliju atpakaļ vai ne?

—  Tieši tad, kad tu mani tik rupji pārtrauci, es grasījos tev pastāstīt, ka patiešām esmu atradis veidu kā atgriez­ties, — tēvocis teica. — Uz zemi atpakaļ atgādā zaļie gredzeni.

—   Bet Pollijai nav zaļā gredzena.

—   Nē, nav, — tēvocis piekrita, ļauni smīkņādams.

—   Tad jau viņa nevar atgriezties, — sašutis iesaucās Digorijs. — Un tas nozīmē to pašu kā viņu nogalināt.

—  Viņa spēs atgriezties, — nerimās tēvocis Endrjū, — ja kāds ar dzelteno gredzenu pirkstā dosies viņas pēdās, līdzi ņemot divus zaļos: vienu, lai tiktu atpakaļ pats, un otru — lai atvestu viņu.

Tagad, protams, Digorijs saprata, kādā slazdā iekritis, un gluži bāls un mēms, ar pavērtu muti blenza tēvocī.

—    Es ceru, — tēvocis Endrjū pēc brītiņa turpināja augstā, skaļā balsī, gluži kā brīnumlabs krusttēvs, kas nule kā uzdāvinājis kārtīgu kabatas naudu un devis vērtīgu padomu, — es ceni, ka tu, Digorij, neesi no bailīgajiem. Man būtu ļoti žēl, ja izrādītos, ka mūsu ģimenē ir kāds, kam pietrūkst drosmes un bruņnieciskuma, lai dotos palīgā… hm… tā teikt, dāmai, kas nokļuvusi nelaimē.

—Ak, apklustiet! — Digorijs atcirta. — Ja jums piemistu kaut cik goda jūtu, jūs dotos turp pats. Bet man ir skaidrs, ka jūs to nedarīsit. Labi, es saprotu, ka jāiet man. Bet nekrietnelis gan jūs esat. Acīmredzot jūs visu bijāt smalki izplānojis, lai viņa, pašai neapzinoties, nokļūtu citā pasaulē un man būtu jādodas viņai pa pēdām.

—   Protams, — tēvocis, riebīgi smīnēdams, teica.

— Labi, es došos prom. Betpirms tam es gribu jums kaut ko pateikt. Līdz šim es burvestībām neticēju. Tagad redzu, ka tās pastāv. Un, ja tā, tad visas senās pasakas ir vairāk vai mazāk patiesas. Jūs esat gluži vienkārši ļauns, cietsirdīgs burvis kā tajās teiksmās. Nu, bet man nav gadījies lasīt tādu pasaku, kurā ļaunais beidzot nesaņemtu atmaksu. Deru, ka jūs arī to saņemsit un būsit to godam nopelnījis.

Pirmo reizi Digorijs bija trāpījis naglai uz galvas. Tēvocis satrūkās, un viņa sejā pavīdēja tādas šausmas, ka, par spīti viņa nekrietnībai, varēja samesties viņa gandrīz vai žēl. Taču pēc mirkļa viņš jau atkal bija attapies un, māksloti iesmējies, teica:

— Protams, tā domāt var laikam tikai tāds puišelis kā tu, ko uzaudzinājušas sievietes. Vecmāmiņas pasakas, vai ne? Diez vai tev vajadzētu raizēties par briesmām, kas sagaida mani, Digorij. Labāk padomā par tām, ar kurām padaban kronas tava draudzene. Viņa ir prom jau krietnu brītiņu.

Ja tanī Citā Pasaulē ir kādas briesmas, tad… nu, tad būtu gaužām žēl, ja tu ierastos mazliet par vēlu.

— It kā jūs par to bēdātos! — Digorijs nikni atmeta. Bet man tā tarkšķēšana ir apriebusies. Kas man jādara?

—    Tev patiešām vajadzētu iemācīties savaldīties, — tēvocis vēsi pamācīja. — Citādi tu izaugsi tāds pats kā tava krustmāte Letija. Tagad klausies!

Viņš piecēlās, uzvilka cimdus un piegāja klāt paplātei ar gredzeniem.

—   Tie darbojas tikai tad, ja tieši pieskaras ādai, —viņš paskaidroja. — Tāpēc, ja man rokās ir cimdi, es tos varu paņemt— rau, tā— un nekas nenotiek. Ja gredzenu nēsāsi kabatā, viss būs kārtībā. Tikai, protams, piesargies — neiebāz roku kabatā un nejauši tam nepieskaries. Tikko tu pieskarsies dzeltenajam gredzenam, tu no šīs pasaules pazudīsi. Kad būsi Citā Pasaulē, tad, pēc manām domām, lai gan pats es to neesmu vēl pārbaudījis, taču, pēc manām domām, tiklīdz tu pieskarsies zaļajam, tu no Turienes

izgaisīsi un, cerams, atgriezīsies šeit. Un tagad paņem divus zaļos gredzenus un iesvied labās puses kabatā. Centies rūpīgi iegaumēt, kurā kabatā zaļie atrodas. Atceries: zaļais — mīļās, labās mājas — labajā kabatā. Viens tev un viens — mazajai meitenei. Un nu pats izvēlies dzelteno. Tavā vietā es… es uzvilktu to pirkstā, lai nenokrīt.