Burvja māsasdēls

—  Zaļo ne, — teica tēvocis, — diemžēl zaļos es nevaru dāvināt. Bet es ar lielāko prieku dotu vienu no dzel­tenajiem —kopā ar manu svētību. Panāc šurp un pamēģini.

Pollija nu bija pilnīgi tikusi pāri savam izbīlim un vairs nešaubījās, ka vecais džentlmenis nepavisam nav traks. Un spožajiem gredzeniem patiešām piemita nez kāda dīvaina pievilcība. Viņa pievirzījās tuvāk paplātei.

—  Paklausieties, — viņa pārsteigta iesaucās, — es varu galvot, ka tā dūkšana šeit kļūst skaļāka. Tā it kā plūst no gredzeniem.

—   Kāda jocīga iedoma, drostaliņ, — tēvocis Endrjū pasmējās. Smiekli šķita gluži dabiski, bet Digorijs vecā vīra sejā pamanīja dedzīgu, gandrīz vai alkatīgu izteiksmi.

—Pollij, nedari muļķības! Neaiztiec tos! —viņš iesaucās.

Tomēr bija jau par vēlu. Brīdī, kad viņš iesaucās, Pollijas roka pastiepās un satvēra gredzenu. Un pēkšņi — bez jebkāda trokšņa, gaismas uzplaiksnījuma vai brīdi­nājuma — Pollija izčibēja. Istabā atradās tikai Digorijs un viņa tēvocis.

Otrā nodaļa Digorijs un tēvocis

Tas bija tik pēkšņi un tik šausmīgi! Neko tādu Digorijs nekad nebija piedzīvojis, pat visbriesmīgākajos murgos ne. Viņš iekliedzās. Tajā pašā brīdī tēvocis Endrjū aizspieda viņam muti.

—     Klusu! — viņš šņāca Digorijam ausī. —Ja tu bļaustīsies, izdzirdēs tava māte. Un tu pats zini, ko viņai var nodarīt izbīlis.

Digorijs vēlāk atzinās, ka viņš gandrīz vai apvēmies no tik zemiska paņēmiena apklusināt cilvēku. Taču viņš, protams, vairs nekliedza.

—   Tā jau ir labāk, — tēvocis teica. — Laikam tu arī nemaz nevarēji nebļaut. Pirmajā reizē patiešām cilvēks jūtas satraukts, redzot, kā kāds izgaist. Kā nu ne! Es pats jutos agvādi, kad pagājušā naktī izgaisa jūras cūciņa.

—  Vai tāpēc jūs iebļāvāties? — jautāja Digorijs.

—    Ak tad tu to dzirdēji, ko? Es ceru, ka tu mani neizspiego.

—  Nepavisam ne! — sašutis teica Digorijs. — Bet kas noticis ar Polliju?

—   Vari mani apsveikt, dārgo zēn, — tēvocis, priekā berzēdams rokas, paziņoja. — Eksperiments ir izdevies. Mazā meitene ir prom — pavisam pagaisusi no šīs pasaules.

—   Ko jūs ar viņu esat izdarījis?

—   Aizsūtīju — nu, teiksim — uz citu pasauli.

—   Kā lai to saprot?

HPx- nn tpira*

—   Labi, es tev visu paskaidrošu. Vai tu esi kaut ko dzirdējis par misis Līfeju?

—  Par to, kas bija manas vecvecmammas māsa vai kaut kas tamlīdzīgs?

—    Ne gluži, — teica, tēvocis, — viņa bija mana krustmāte. Lūk, tur viņa ir — pie sienas.

Digorijs paskatījās uz izbalējušu fotogrāfiju, kurā bija redzama veca sieviete ar aubīti galvā. Un tad viņš atcerējās, ka līdzīgu fotogrāfiju bija atradis savās lauku mājās kādā vecā atvilktnē. Viņš bija pavaicājis mātei, kas tā tāda ir, bet likās, ka māte ne sevišķi vēlas par to runāt. Seja nav diez ko jauka, Digorijs bija nodomājis, bet ar tām vecajām fotogrāfijām nekad neko nevar zināt.

— Vai viņa bija… vai ar viņu kaut kas nebija kārtībā, tēvoci Endrjū? — viņš jautāja.

—    Viss ir atkarīgs no tā, kā uz to skatās. — Tēvocis ieķiķinājās. — Cilvēki taču ir tik aprobežoti. Protams, vecumā viņa kļuva visai dīvaina. Sastrādāja dažādas muļķības. Tāpēc jau viņu arī ieslodzīja.

—  Vai trako namā?

—   Ak, nē jel, nē! — tēvocis sašutis iesaucās. — Nekā tamlīdzīga! Tikai cietumā.

—   Nu gan! — Digorijs iesaucās. — Ko tad viņa tādu bija nodarījusi?

—   Nabadzīte, — norūca tēvocis, — viņa bija rīkojusies visai neprātīgi. Nebija jau tikai viens grēciņš vien. Bet par to nerunāsim. Pret mani viņa vienmēr izturējās ļoti laipni.

—   Bet paklausieties, kāds tam visam sakars ar Polliju? Es ļoti vēlētos, lai…

—    Pacietību, manu zēn, pacietību, — tēvocis Endrjū viņu pārtrauca. — Veco Līfeja kundzi no cietuma izlaida īsi pirms nāves. Es biju viens no tiem retajiem, kam viņa pēdējās slimības dienās ļāva sevi apmeklēt. Redzi, viņā bija radusies dziļa nepatika pret parastiem, dumjiem cilvēkiem. Tāpat kā man. Mums abiem bija vienas un tās pašas intereses, īsi pirms nāves viņa man lika aiziet pie vecā rakstāmgalda viņas mājā, atvērt slepenu atvilktni un atnest mazu lādīti, kas tur atradās. Kad es šo lādīti pacēlu, tad no durstīgās sajūtas plaukstā sapratu, ka manās rokās guļ milzīgs noslēpums. Misis Līfeja lādīti man atdeva un lika nosolīties, ka, tiklīdz viņa būs mirusi, es, veicis zināmas ceremonijas, lādīti neatvērtu sadedzināšu. Šo solījumu es neturēju.

—  Tad nu gan jūs esat rīkojies ļoti neglīti, — Digorijs

— Neglīti? — tēvocis Endrjū neizpratnē jautāja. —Ā, es saprotu. Tu gribēji teikt, ka maziem zēniem savi solījumi jātur. Tā ir taisnība, tik tiešām taisnība, un es priecājos, ka tev tas iemācīts. Bet tev tak jāsaprot: lai ari cik lieliski šie likumi derētu maziem puikām, kalpiem un sievietēm, pat cilvēkiem vispār, tie nevar attiekties uz nopietniem pētniekiem, lieliem domātājiem un prātniekiem. Nē, Digorij, tādiem cilvēkiem kā es, kam zinām as neizdibināmas gudrības, nav jāpakļaujas parastiem likumiem, gluži tāpat kāmums liegti ikdienišķi prieki.Mums, manu zēn, irlemts cildens un vientuļš liktenis.