Burvja māsasdēls

To sakot, viņš nopūtās un izskatījās t ik nopietns, cēls un noslēpumains, ka Digorijam uz brīdi šķita, ka tēvoča teiktais tiešām ir kaut kas brīnišķīgs. Bet tad viņš atcerējās tēvoča Endrjū nejauko sejas izteiksmi mirklī pirmsPollijas izgaišanas, un svinīgie vārdi viņu nespēja pārliecināt. «Viss teiktais nozīmē tikai to,» Digorijs nodomāja, «ka tēvocis nešaubās — lai panāktu savu, viņš var atļauties jebko.»

—Protams,—tēvocis turpināja, — ilgu laiku es baidījos lādīti atvērt, jo sapratu, ka tajā var atrasties kaut kas ārkārtīgi bīstams. Mana krustmāte bija ļoti neparasta sieviete. Taisnību sakot, viņa bija viena no pēdējiem šīs valsts mirstīgajiem, kuru dzīslās ritēja feju asinis. (Viņa pati gan teica, ka pazīstot vēl divas citas: viena esot kāda hercogiene, otra — apkopēja.) Patiesībā tu, Digorij, iespējams, sarunājies ar pēdējo cilvēku, kam krustmāte bijusi īsta feja. Re nu! Būs ko atcerēties, kad pats kļūsi vecs.

«Varu derēt, ka viņa bijusi sliktā feja,» Digorijs nodomāja, bet skaļi teica: — Nu, bet kā ar Polliju?

—    Ko tu visu laiku penterē vienu un to pašu! — šķendējās tēvocis. — It kā tam būtu kāda nozīme! Mans pirmais uzdevums, protams, bija izpētīt pašu lādīti. Tā šķita ļoti senatnīga, un jau tad es pietiekami labi apjēdzu, ka to nav izgatavojuši nedz grieķi, nedz ēģiptieši, nedz babilonieši, nedz heti vai ķīnieši. Tā bija daudz senāka. Ak, kas tā bija par svētku dienu, kad es beidzot izdibināju patiesību! Lādīte bija piederējusi atlantīdiešiem un nāca no zudušās Adantīdas salas. Un tas nozīmēja, ka tā ir daudzus gadsimtus vecāka par visiem akmens laikmeta izrakteņiem Eiropā. Tā nebija arī tik rupji un neveikli darināta kā tie. Jo jau mūsu zemes rītausmā Atlantīda bija varena pilsēta ar tempļiem, pilīm un mācītiem vīriem.

Viņš uz brīdi apklusa, it kā gaidīdams, vai Digorijs kaut ko neteiks, bet zēnam tēvocis ar katru brīdi kļuva netīkamāks, un viņš klusēja.

— Pa to laiku, — tēvocis Endrjū atsāka, — es ar visādiem paņēmieniem —nebūtu pareizi tikmazam zēnam izskaidrot, kādiem, —centos gūtzināšanas vispārīgajā maģijā. Tādējādi lēnām sāku nojaust, kas tajā kastītē varētu atrasties. Ar dažādām pārbaudēm es atmetu nepareizos minējumus. Biju spiests iepazīties ar visādiem, jāsaka, velnišķīgi dīvainiem cilvēkiem un pieredzēt vienu otru nepatīkamu brīdi. No tā arī esmu dabūjis savus sirmos matus. Nav viegli kļūt par burvi. Galu galā es pat smagi saslimu, bet izķepurojos. Un tad man patiešām viss bija kļuvis pavisam skaidrs.

Kaut arī nebija ne vismazākās iespējas, ka viņu kāds varētu noklausīties, tēvocis pieliecās tuvāk un gandrīz vai čukstēja:

— Atlantīdas lādītē bija kaut kas tāds, kas bija atgādāts no citas pasaules, kad mūsējā vēl tikai sāka veidoties.

—  Un kas tas bija? — jautāja Digorijs, kuram, par spīti nepatikai, bija radusies interese.

—   Vienīgi putekļi, — teica tēvocis. — Smalki, sausi putekļi, nekas vairāk. Varētu pat teikt, nekas tāds, kas atalgotu manu grūtos pūliņos pavadīto dzīvi. Bet, ska­tīdamies uz šiem putekļiem — es ļoti uzmanījos, lai tiem nepieskartos, — un iztēlodamies, ka ikviens no tiem kādreiz bijis citā pasaulē… Saproti, te es nedomāju citas planētas— tās visas pieder mūsu pasaulei un, ja vien pacenšas, ir aizsniedzamas. Es runāju par īstu Citu Pasauli — citu Dabu — citu Visumu — kaut ko, uz kurieni nevar nokļūt, pat ja visu mūžu ceļo cauri mūsu kosmosa telpai. Es runāju par tādu pasauli, kur var iekļūt tikai ar burvības spēku. To iedomājoties vien… — Te tēvocis sāka tik spēcīgi berzēt rokas, ka kauliņi krakšķēja kā svētku salūta raķešu sprakšķi.

—   Biju pārliecināts, ka šiem putekļiem tikai jāpiešķir pareizā forma, — viņš turpināja, — un tie aizraus atpakaļ uz vietu, no kurienes nākuši. Bet atrast pareizo formu izrādījās visgrūtāk. Visi mani pirmie eksperimenti izgāzās. Izmēģinājos ar jūras cūciņām: dažas no viņām gluži vienkārši nobeidzās, dažas uzsprāga kā bumbas…

—  Tas taču ir briesmīgi cietsirdīgi! — sašņta Digorijs, kam pašam reiz bija piederējusi jūras cūciņa.

—   Kā tu visu laiku novirzies no galvenā! — kurnēja tēvocis. — Šie radījumi jau tam bija domāti, es pats tos nopirku. Bet pagaidi, kur es paliku? A, atceros. Beidzot

man izdevās izgatavot gredzenus! Dzeltenus gredzenus. Bet nu radās jaunas grūtības. Biju pārliecināts, ka dzeltenie gredzeni, ja tiem pieskarsies, aizraus jebkuru radījumu uz Citu Pasauli. Bet kāda tam visam būtu jēga, ja es šos radījumus nevarētu dabūt atpakaļ, lai tie pastāstītu, ko redzējuši un piedzīvojuši?

—     Un kā viņi paši justos? — Digorijs iesaucās. — Iedomājieties, kādās nepatikšanās viņi būtu iekūlušies, ja netiktu atpakaļ!

—     Tu nepārtraukti visu vērtē no pilnīgi aplama viedokļa, — tēvocis Endrjū nepacietīgi uzbrēca. — Vai tad tu nesaproti, ka šis ir ģeniāls eksperiments? Pats galvenais tajā— nosūtīt kādu uz Citu Pasauli, lai es uzzinātu, kāda tā ir.

—  Nu labi, bet kāpēc tad jūs nedodaties uz turieni pats? Nekad mūžā Digorijs nebija redzējis nevienu tik

pārsteigtu un apvainotu cilvēku kā savu tēvoci, kad tas izdzirdēja šo vienkāršo jautājumu.