Burvja māsasdēls

Viņi cītīgi pētīja viens otru, mēģinādami kaut ko atcerēties. Un tad gandrīz reizē abi iesaucās. «Misters Keterlijs!» — sauca Pollija. «Tēvocis Endrjū!» — kliedza Digorijs. Nu beidzot abi zināja, kas viņi ir, un sāka atcerēties notikušo. Kādu brītiņu parunājušies, viņi noskaidroja visus sīkumus. Digorijs pastāstīja Pollijai, cik zemiski rīkojies tēvocis Endrjū.

—     Ko mēs tagad darīsim? — noprasīja Pollija.

—   Varbūt paņemsim jūras cūciņu un dosimies mājup?

—     Nav kur steigties, — atteica Digorijs, saldi nožāvādamies.

—   Es tomēr domāju, ka jāpasteidzas, — teica Pollija.

—    Šī vieta ir pārāk klusa, tik — tik sapņaina. Visu laiku esi kā pusaizmidzis. Ja tai pakļaujas, var apgulties un ļauties sapņiem bez apstājas.

—   Šeit ir ļoti jauki, — iebilda Digorijs.

—Jā, — piekrita Pollija, — bet mums jādodas atpakaļ. Viņa piecēlās un uzmanīgi tuvojās jūras cūciņai, taču tad pēkšņi pārdomāja.

— Labāk atstāsim cūciņu mierā,—viņa teica. — Šeit tā ir laimīga, bet mājās tavs tēvocis var viņai atkal nodarīt šausmīgi pāri.

—Tur nav ko šaubīties, — Digorijs piekrita. — Paskat, kā viņš izrīkojās ar mums. Starp citu, kā tad lai mēs nokļūstam mājās?

—  Acīmredzot jādodas atpakaļ dīķī.

Bērni piegāja pie dīķa malas, apstājās un sāka lūkoties uz gludo ūdens virsmu. Tajā atspoguļojās zaļie, biezi lapotie koku zari, dīķis izskatījās ļoti dziļš.

—  Man nav peldkostīma, — teica Pollija.

—  Tas nemaz nav vajadzīgs, dumiķe tāda, — skaidroja Digorijs. — Mēs dosimies iekšā ar visām drēbēm. Vai tad tu neatceries, ka šurpceļā mēs nemaz nesaslapām.

—  Vai tu peldēt proti?

—  Mazliet. Un tu?

—  Ne visai.

—   Manuprāt, peldēt mums nenāksies. Jāgrimst taču lejā, vai ne? Abiem ne sevišķi patika doma, ka vajadzēs ielēkt dīķī, taču viņi to viens otram neteica. Saņēmušies rokās, bērni noskaitīja: «Viens, divi, trīs — reizē!» — un lēca.

Ūdens briesmīgi nošļakstēja, un abi, protams, aizvēra acis, bet, kad tās atkal atvēra, ieraudzīja, ka vēl aizvien roku rokā stāv turpat zaļajā mežā un ūdens tik tikko sniedzas līdz potītēm. Acīmredzot dīķis bija tikai dažas collas dziļš. Abi aizbrida atpakaļ uz dīķmalu.

—  Vai dieniņ, kas atkal nogājis greizi? — Pollija izbīlī taujāja. Taču bailes nemaz nebija tik lielas, kā varēja sagaidīt, jo šajā mežā gandrīz nebija iespējams baidīties. Apkārt valdīja tāds miers!

—   Ā, es saprotu! — iesaucās Digorijs. — Skaidrs, ka nekas nevarēja notikt. Mums taču pirkstos joprojām ir dzeltenie gredzeni. Saproti, tie ir domāti ceļojumam uz ārpasauli. Uz mājām var nokļūt ar zaļajiem. Gredzeni jāapmaina. Vai tev ir kabata? Jauki! Ieliec savu dzelteno kreisajā. Man ir divi zaļie. Ņem vienu!

Viņi uzvilka zaļos gredzenus un atkal piegāja pie dīķa malas. Taču, kad abi jau grasījās lēkt vēlreiz, Digorijs gari novilka: — O-o-o!

—   Kas tad nu lēcies? — jautāja Pollija.

—  Man nupat iešāvās prātā patiesi lieliska doma. Kādi ir visi pārējie dīķi?

—   Kāpēc tu tā jautā?

—  Redzi, ja jau mēs varam nokļūt savā pasaulē, ielecot šajā dīķī, vai tad mēs tikpat labi nevarētu nokļūt kaut kur citur, ielecot kādā no pārējiem? Ja nu katra dīķa dibenā ir kāda pasaule?

—  Man gan likās, ka mēs jau esam tava tēvoča Endrjū Citā Pasaulē vai Citā Vietā, vai kā nu viņš to nosauca. Vai tad tu neteici…

—   Pie velna ar tēvoci Endrjū! — Digorijs draudzeni pārtrauca. — Esmu pārliecināts, ka viņš par to neko nezina. Viņam taču nekad nav bijusi drosme pašam šeit ierasties. Viņš runāja tikai par vienu Citu Pasauli, bet ja nu to ir desmitiem?

—  Tu domā, ka šis mežs ir tikai viena no tām?

—  Nē. Man liekas, ka šis mežs nemaz nav pasaule. Tā varbūt ir tikai tāda pieturas vieta starp pasaulēm.

Pollija izskatījās apjukusi.

—    Vai tu nesaproti? — Digorijs jautāja. — Nu, paklausies! Vai atceries mūsu tuneli tur mājās, zem jumta? To taču nevar nosaukt par istabu, vai ne? Var pat teikt, ka nri ,n5iām Ref. iareiztaiāiekļūst,tad var nonākt jebkurā no mājām, kas atrodas šo namu rindā. Vai ar šo mežu nav tāpat? Tā ir vieta, kas nepieder nevienai pasaulei, bet, ja to atrod, tad var iekļūt jebkurā no tām.

—  Nu, un pat ja varētu… — Pollija iesāka, bet Digorijs turpināja, it kā nebūtu to dzirdējis:

—    Un tā, protams, viss kļūst skaidrs! Tāpēc jau te ir tik kluss un miegains. Šeit nekas nenotiek. Tāpat kā pie mums: istabās cilvēki runājas, darbojas, ēd, bet starptelpās aiz sienām, virs griestiem, zem grīdas vai tajā pašā mūsu tunelī nekas nenotiek. Taču, no tuneļa izlienot, var nokļūt jebkurā istabā. Esmu pārliecināts, ka mēs no šejienes varētu nokļūt Jebkurā Vietā. Nav nekādas vajadzības lēkt atpakaļ tieši tajā dīķī, no kura mēs iznirām. Vismaz pagaidām vēl ne.

—     Starppasauļu Mežs, — Pollija sapņaini novilka, — cik tas skaisti skan!

—     Uz priekšu! — teica Digorijs. — Kuru dīķi izmēģināsim?

—   Pagaidi! — iebilda Pollija. — Es nevēlos izmēģināt nevienu jaunu dīķī, līdz neesmu droša, ka caur mūsējo patiešām varu atgriezties māj ās. Mēs taču nemaz nezinām, vai mums tas izdosies.

—   Kā tad! — Digorijs novilka. — Un tad mūs noķers tēvocis Endrjū, atņems gredzenus, un visi prieki vējā! Nē, paldies!