Burvja māsasdēls

—   Ja tu esi gatavs, tad es ari, — teica Pollija, sirds dziļumos būdama pārliecināta, ka arī citā dīķī neviens no abiem gredzeniem nederēs. Ļaunākais, no kā varēja baidīties, bija vēl viens plunkšķis. Neesmu īsti pārliecināts, vai arī Digorijs nedomāja tāpat. Katrā ziņa, kad abi, zaļos gredzenus uzvilkuši, roku rokā atkal nonaca kādā dīķmalā, viņi izskatījās krietni priecīgāki un bezrūpīgāki nekā iepriekšējā reizē.

—  Viens, divi, trīs — reizē! — Digorijs sauca. Un abi lēca.

Ceturta nodaļa Zvans un āmurs

Burvestība šoreiz iedarbojās, par to nebija ko šaubīties. Bērni šāvās lejup, sākumā caur tumsu, tad caur lielu daudzumu neskaidru, virpuļojošu ķermeņu, kas varēja būt vienalga kas. Kļuva gaišāks. Pēkšņi viņi juta, ka stāv uz cieta pamata. Brītiņu vēlāk viss noskaidrojās, nu viņi varēja sākt aplūkot apkārtni.

—  Kāda savāda vieta! — iesaucās Digorijs.

—  Man tā nepatīk, — Pollija nodrebinājās.

Pirmais, ko viņi ievēroja, bija gaisma. Tā neizskatījās

pēc saules stariem, tā nenāca arī no elektriskās spuldzes, luktura vai svecēm, ne ari no kāda cita iepriekš redzēta gaismas avota. Nespodra, sarkanīga, nepavisam ne priecīga, tā spīdēja vienmērīgi un nedzīvi. Bērni stāvēja uz līdzena, nobruģēta pamata, un apkārt slējās ēku sienas. Jumta virs galvām nebija, viņi atradās tādā kā pagalmā. Debess zilgme bija tik tumša, ka izskatījās gandrīz melna. Uz to lūkojoties, likās neticami, ka vispār ir kaut kas gaišs.

—     Ļoti savādi laika apstākļi, — teica Digorijs. — Interesanti, vai gaidāms pērkona negaiss vai arī tas ir saules aptumsums?

—  Man nepatīk, — Pollija atkārtoja.

Nezin kāpēc abi runāja čukstus. Un, kaut arī nebija nekāda iemesla pēc lēciena dīķī vēl aizvien turēties rokās, viņi tomēr tās neatlaida.

Visapkārt pagalmam slējās ļoti augsti mūri, kuros vīdēja daudzi milzīgi logi bez stikliem. Ielūkojoties pa tiem iekšā, pretī rēgojās akla tumsa. Zemāk lielas pīlāru arkas ieskāva it kā dzelzceļa tuneļa mutes. Bija ļoti auksts.

Akmens, no kā te viss bija būvēts, šķita sarkans, bet tas tā varēja likties tikai dīvainajā gaismā. Viss neapšaubāmi bija ļoti vecs, daudzi no pagalma plakanajiem bruģakmeņiem saplaisājuši. Akmeņu asie stūri bija nodeldēti, un bruģis neturējās kopā. Viena no velvētajām ieejām bija līdz pusei piebirusi ar drazām. Abi bērni grozījās no vienas puses uz otru, lai pamatīgi izpētītu visus pagalina nostūrus. Viņi to darīja, galvenokārt baidīdamies, ka, tiklīdz uzgriezīs muguru, no tumšajiem logu caurumiem viņiem uzglūnēs dīvainas būtnes.

—  Vai tev šķiet, ka te kāds dzīvo? — beidzot jautāja Digorijs, vēl aizvien čukstot.

— Nē. Te jau ir tikai drupas, — atteica Pollija. — Kopš ieradāmies, neesam dzirdējuši ne skaņas.

—   Vēl brīdi klusu pastāvēsim un paklausīsimies, — Digorijs ierosināja.

Bērni stāvēja un klausījās, taču nedzirdēja neko vairāk par saviem sirdspukstiem. Klusums bija gandrīz tikpat pilnīgs kā Starppasauļu Mežā. Taču tas bija citādāks. Meža klusums bija silts, auglīgs— šķita, ka varēja sadzirdēt kokus augam, — un dzīvības pilns. Turpretim šis klusums bija auksts, tukšs, gluži kā miris. Nevarēja pat iedomāties, ka šajā vietā kaut kas spētu augt.

—   Dosimies mājās, — ierunājās Pollija.

—    B,et mēs vēl neko neesam redzējuši, — iebilda Digorijs. —Ja jau esam šeit nokļuvuši, tad viss kārtīgi jāapskata.

—  Te noteikti nekā interesanta nav.

—  Paklausies, kāda jēga ar burvju gredzenu nokļūt citā pasaulē un pēc tam nobīties un to nemaz neapskatīt?

—   Kurš te ir nobijies? — Pollija strauji palaida vaļā Digorija roku.

—Man tikai likās, ka tu ne sevišķi vēlies šo vietu papētīt.

—   Es došos visur, kur tu.

—   Mēs jau, kolīdz iegribēsim, varēsim tikt prom, — mierināja Digorijs. —Novilksim zaļos gredzenus un iebāzīsim labajā kabatā. Tikai jāatceras, ka dzeltenie ir kreisajā. Tu vari turēt roku tik tuvu kabatai, cikvien vēlies, i i kai netīšām neiebāz iekšā, jo tad tu pieskarsies dzeltenaj am gredzenam un izgaisīsi.

Tā viņi arī darīja un klusu devās uz vienu no ieejas velvēm, pa kuru varēja iekļūt iekšā. Apstājušies uz sliekšņa, viņi ieskatījās ēkā un ieraudzīja, ka iekšpusē nemaz nav tik tumšs, kā sākumā licies. Aiz arkas pletās plaša, krēslaina zāle, kas šķita tukša. Tomēr tās tālākajā galā vīdēja velvētu pīlāru rinda, pa kuru plūda iekšā tā pati nedzīvā gaisma. Sperot piesardzīgus soļus, lai nepakluptu pret kaut ko vai neiekristu kādā grīdas caurumā, bērni šķērsoja zāli. Ceļš likās bezgalīgs. Beidzot viņi sasniedza zāles otru galu un, izgājuši cauri arkām, nokļuva citā, lielākā pagalmā.

—Izskatās diezgan bīstami, — teica Pollija, norādīdama uz vietu, kur siena bija izliekusies uz āru. Šķita, ka tā tūlīt iebruks pagalmā. Citur starp divām arkām trūka pīlāra un arku loki, ko tam vajadzēja balstīt, karājās gaisā. Acīmredzot te viss bija pamests pirms gadu simtiem vai varbūt pat tūkstošiem.

—   Ja jau tas ir tik ilgi izturējis, gan jau izturēs vēl mazliet, — teica Digorijs. —Tikai nedrīkst trokšņot. Saproti, jebkurš troksnis var izraisīt nobrukumu gluži kā lavīna Alpos.