Burvja māsasdēls

Tā arī palika neskaidrs, vai jumtu iegāza burvestības spēks, vai arī zvana skaņa bija sasniegusi tādu skaļumu, ka vecie, drūpošie mūri to vairs nespēja izturēt.

— Te nu bija! Ceru, ka nu tu esi apmierināts? — Pollija izdvesa.

—   Labi jau, labi! Viss ir galā, — Digorijs atteica.

Ari Pollija tā domāja. Taču nekad savā mūžā viņi nebija tā kļūdījušies kā šoreiz.

Piektā nodaļa Vārds, kas jānožēlo

Bērni raudzījās viens uz otru pāri arkai, pie kuras karājās zvans — mēms, bet joprojām drebēdams. Pēkšņi no posta neskartā telpas gala atskanēja viegls troksnis. Viņi kā bultas apsviedās apkārt, lai paskatītos, kas tur notiek. No pēdējā krēsla lēni cēlās augšā viena no grezni tērptajām figūrām— tā, kas atradās vistālāk un ko Digorijs bija apbrīnojis.

Kad sieviete izslējās visā augumā, bērni saprata, ka viņa ir pat garāka, nekā licies. Un ne tikai pēc drēbēm un kroņa, bet arī pēc acu mirdzuma un lūpu izliekuma varēja nojaust, ka viņa ir dižena karaliene. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja postažu, tad palūkojās uz bērniem, taču no viņas sejas izteiksmes nevarēja noprast, ko viņa par to visu domā un vai ir pārsteigta. Ar gariem, ātriem soļiem viņa tuvojās bērniem.

—  Kas mani pamodināja? Kas salauza burvību? —viņa jautāja.

—  Laikam es, — teica Digorijs.

—Tu?—iesaucās karaliene un uzlika uz Digorija pleca roku — baltu un skaistu, bet, kā Digorijs sajuta, ļoti spēcīgu roku — kā tērauda knaibles. — Tu? Tu taču esi tikai bērns, parasts bērns! Jebkurš vienā acu uzmetienā var redzēt, ka tevī nav ne piles karalisku vai dižciltīgu asiņu. Kā tādi kā tu uzdrīkstas ienākt šajā namā?

—   Mēs esam ieradušies no citas pasaules ar burvības palīdzību, — paskaidroja Pollija, kurai šķita, ka ir pēdējais laiks karalienei ievērot arī viņu, ne tikai Digoriju.

—   Vai tā ir taisnība? — jautāja karaliene, vēl aizvien skatīdamās uz Digoriju un nepievērsdama Pollijai ne mazāko uzmanību.

—  Jā, — viņš atbildēja.

Ar otru roku pacēlusi Digorija zodu, karaliene piespieda viņu pavērst augšup seju, lai labāk varētu tajā ielūkoties. Digorijs centās viņas skatienu izturēt, bet drīz vien bija spiests nolaist acis. Karalienes skatienā bija kaut kas nomācoši valdonīgs. Cieši nopētījusi zēnu, karaliene palaida zodu un teica:

—  Tu neesi burvis. Tevī nav burvja pazīmju. Tu droši vien esi burvja kalps, un viņš tevi atsūtījis šurp.

—Mani atsūtīja tēvocis Endrjū,—paskaidroja Digorijs.

Šajā brīdī ne pašā telpā, bet kaut kur tuvumā atskanēja dārdoņa, tad čīkstoņa un brūkošu mūru troksnis. Grīda nodrebēja.

—    Šeit ir bīstami. Brūk visa pils, — teica karaliene. —Ja pēc brītiņa netiksim laukā, mūs apraks drupu kaudzes.

Viņa runāja tik mierīgi, it kā spriestu, cik tagad varētu būt pulkstenis.

—Nāciet,—viņa piebilda, pastiepdama abiem bērniem rokas.

Ja vien tas būtu iespējams, Pollija, kas izjuta pretkaralieni aizvien lielāku nepatiku un bija gluži saīgusi, nemaz neļautos sevi satvert aiz rokas. Taču, kaut arī karaliene runāja mierīgi, tomēr viņas rīcība bija strauja kā vējš. Pirms Pollija atjēdzās, kas notiek, viņas kreiso roku bija sagrābusi liela un par viņu daudz stiprāka plauksta, un tur vairs neko nevarēja līdzēt.

«Tā ir drausmīga sieviete,» Pollija nodomāja. «Viņa ir tik stipra, ka varētu salauzt manu roku vienā paņēmienā. Tā kā viņa sagrābusi manu kreiso roku, es nevaru nokļūt pie dzeltenā grēdzena. Ja es mēģinātu pastiepties un labo roku iebāzt kreisajā kābatā, viņa droši vien to pamanītu un uzreiz prasītu, ko es tur daru. Lai kas notiktu, mēs ne­drīkstam viņai ļaut uzzināt par gredzeniem. Ceru, ka Digorijam būs tik daudz saprāta, lai turētu mēli aiz zo­biem. Kaut varētu nemanīti pārmīt ar viņu kādu vārdiņu!»

No Sastingušo Tēlu zāles karaliene bērnus izveda garā gaitenī un tad caur veselu labirintu dažādu zāļu un kāpņu uz pagalmu. Visapkārt, dažreiz pat pavisam tuvu, dārdēja lielās pils brūkošie mūri, un reiz turpat aiz viņiem ar apdullinošu -troksni sabruka arka, caur kuru viņi tikko bija izgājuši. Karaliene soļoja strauji — bērniem pat vajadzēja skriet, lai tiktu viņai līdzi, — bet viņa neizrādīja ne vismazāko baiļu.

«Brīnišķīgi drosmīga sieviete. Un spēcīga,» Digorijs nodomāja, «īsta karaliene. Kā es vēlētos, lai viņa par šo vietu mums visu pastāstītu!»

Pa ceļam karaliene šo to patiešām pastāstīja.

— Šīs durvis ved uz apakšzemes cietumu, — viņa it kā nevērīgi izmeta. — Un tas gaitenītis — uz galveno moku kambari. Tā bija banketu zāle. Mans vecvectēvs tur saaicinājis septiņsimt dižciltīgos un, pirms tie pamatīgi piedzērušies, visus nogalinājis. Viņiem galvā bijušas dumpīgas domas.