Burvja māsasdēls

—   Pēdējā lielā kauja ilga veselas trīs dienas, — teica karaliene, — tepat Čārnā. Trīs dienas es no šīs pašas vietas uz to noskatījos. Neizmantoju savu ieroci līdz pat brīdim, kad krita pēdējais no maniem karavīriem un tā nolādētā sieviete, mana māsa, savu dumpinieku priekšgalā jau atradās pusceļā augšup pa terases kāpnēm, kas ved no pilsētas uz pili. Pagaidīju, līdz viņa pienāca tik tuvu, ka varējām ieskatīties viena otrai sejā. Ar savām ļauni zibošajām, baismajām acīm viņa ieurbās mani un teica: «Uzvara!»

«Jā gan,» es atbildēju, «bet ne tavējā.» Un tad es teicu Vārdu, kas jānožēlo. Nākamajā mirklī vienīgā dzīvā būtne zem šīs saules biju es.

—   Un ļaudis? — izdvesa Digorijs.

—   Kādi ļaudis, puika? — jautāja karaliene.

—   Visi pārējie parastie cilvēki, kas jums nekad nekā slikta nebija nodarījuši, — teica Pollija. — Sievietes un bērni, un dzīvnieki.

—  Vai tad tu nesaproti? — karaliene vēl aizvien runāja tikai ar Digoriju. — Es biju karaliene, un tie visi bija mani ļaudis. Kam gan citam viņi radīti kā vienīgi, lai izpildītu manu gribu?

—  Un tomēr pret viņiem tas bija ļoti netaisni, — teica Digorijs.

—   Ak, biju pavisam piemirsusi, ka tu esi tikai parasts zēns. Tu jau neko nejēdz par Valstiski Svarīgiem Apsvēru­miem. Tev, bērns, jāiemācās saprast, ka tas, ko nedrīksti tu vai jebkurš cits vienkāršs cilvēks, nebūt nav aizliegts tik lielai karalienei kā man. Visa pasaule balstās uz mūsu pleciem, un mums ir jābūt brīviem no visu likumu pildīšanas. Mums lemts dižens un vientuļš liktenis.

Digorijs pēkšņi atcerējās, ka tieši tādus pašus vārdus bija teicis tēvocis Endrjū. Taču karalienes Džeidisas mutē i ic skanēja daudz cēlāk. Laikam jau tāpēc, ka tēvocis nebija nedz septiņas pēdas garš, nedz ari žilbinoši skaists.

—  Un ko jūs darījāt pēc tam? — viņš jautāja.

—    Biju jau nobūrusi zāli, kurā sēž manu priekšteču figūras. Nu arī man burvestība paredzēja sēdēt kaut vai tūkstoš gadu bez barības, bez uguns, līdz ieradīsies kāds svešinieks un, pieskandinot zvanu, mani pamodinās.

—  Vai saule izskatās tāda tāpēc, ka Vārds, kas jānožēlo, šo zemi ir nolādējis? — jautāja Digorijs.

—  Kāda? — Džeidisa neizpratnē vaicāja.

—  Tik liela, sarkana, auksta.

—    Tāda tā izskatījusies vienmēr, — teica Džeidisa. — Vismaz pēdējo simttūkstoš gadu laikā. Vai tad jūsu pasaulē tā ir citādāka?

—  Jā, mazāka, dzeltenāka. Un daudz siltāka.

Karaliene izdvesa garu «A-ā-ā!», un Digorijs viņas sejā

ieraudzīja to pašu rijīgi izsalkušo izteiksmi, ko bija redzējis tēvoča vaigā.

—  Tad jau jūsu zeme ir jaunāka, — Džeidisa teica.

Mirkli apklususi, viņa vēlreiz paskatījās uz pamesto

pilsētu, un, ja arī viņai tās kļuva mazliet žēl par postu, ko tai nodarījusi, tad viņa nekādi to neizrādīja. Tad karaliene teica:

—  Nu labi, dosimies prom. Pasaules norietā laiks kļūst aizvien aukstāks.

—   Kur tad mēs dosimies? — abi bērni reizē iesaucās.

—     Kur? — izbrīnā atkārtoja Džeidisa. —Uz jūsu pasauli, protams.

Pollija un Digorijs satriekti saskatījās. Pollijai karaliene nebija patikusi jau no paša sākuma, bet arī Digorijs, karalienes stāstā noklausījies, juta, ka nevēlas viņu vairs ilgāk redzēt. Viņa noteikti nebija cilvēks, ko viņš gribētu pārvest mājās. Un, pat ja arī vēlētos to darīt, viņš taču nezināja, kā to īstenot. Šobrīd bērni paši ļoti ilgojās tikt no šejienes projām. Tomēr Pollija nevarēja piekļūt savam gredzenam, un Digorijs bez viņas, protams, nekur negribēja doties. Viņš piesarka un stostīdamies teica:

—  Ak… ak… uz mūsu zemi? Es ne… ne… nezināju, ka jūs vēlaties nokļūt tur.

—  Kālab tad jūs šeit esat atsūtīti, ja ne lai aizvestu mani līdzi? — Džeidisa jautāja.

—     Esmu pārliecināts, ka jums pie mums noteikti nepatiks, — teica Digorijs. — Mūsējā nav tāda zeme, kāda viņai varētu patikt, vai ne, Pollij? Tā ir šausmīgi neinteresanta, to tiešām nav vērts apskatīt.

—Kad es tur valdīšu, tad drīz vien to būs vērts redzēt, — karaliene atteica.

—   Bet jūs taču tur nevarēsit valdīt, — Digorijs teica. — Pie mums tā nav pieņemts. Saprotiet, viņi to nepieļaus.

Karaliene nicīgi pasmīnēja.

—Daudzi diženi karaļi bija iedomājušies, ka var pretoties Cārnas dzimts varai. Taču viņi visi cieta sakāvi, un pat viņu vārdi jau ir aizmirsti. Muļķa puika! Vai tu tiešām nesaproti, ka ar manu skaistumu un burvju mākslām visa šī tava pasaule jau pēc nepilna gada gulēs man pie kājām? Sagatavo savus buramvārdus un tūlīt pat nogādā mani turp!

—  Vai nav šausmas! — Digorijs teica Pollijai.

—Tu varbūt baidies par savu tēvoci? — Džeidisa jautāja. — Taču, ja viņš mani pienācīgi godās, es viņam apsolu dzīvību un troni. Es jau nedodos turp, lai cīnītos ar viņu. Viņš droši vien ir liels burvis, j a spēja izgudrot, kā tevi atsūtīt šurp. Vai viņš pārvalda visu jūsu pasauli vai tikai daļu?

—  Viņš neko nepārvalda! — pavēstīja Digorijs.