Burvja māsasdēls

Bērni bažījās, ka tagad Džeidisa sāks ar viņiem runāt par to, kas noticis Starppasauļu Mežā, taču nedz tad, nedz arī kaut kad vēlāk viņa. par to neieminējās. Acīmredzot — starp citu, tā domāja arī Digorijs — šī klusā vieta viņas atmiņā nespēja atstāt nekādas pēdas, vienalga, cikreiz viņu uz turieni arī aizvestu un cik ilgi tur atstātu. Palikusi viena ar bērniem, viņa tos pat neievēroja. Tas arī bija viņai raksturīgi. Čārnā līdz pat pēdējam brīdim viņa nebija pievērsusi ne mazāko vērību Pollijai, jo gribēja izmantot tikai Digoriju. Tagad, kad Raganai bija tēvocis Endrjū, viņa nelikās ne zinis ari par Digoriju. Laikam tādas ir visas raganas. Viņas nepievērš uzmanību nedz lietām, nedz cilvēkiem līdz tam brīdim, kad viņām tos ievajagas. Viņas ir šausmīgi praktiskas. Tādējādi istabā kādu minūti vai divas valdīja klusums, taču, spriežot pēc tā, kā Džeidisa klabināja pret grīdu papēdi, milzene kļuva aizvien nepacietīgāka.

Pēc brīža viņa skaļi it kā pati sev noprasīja:

—Ko tas vecais muļķis dara? Man vajadzēja paķert līdzi pātagu.

Karaliskā gaitā, nepametuši ne aci uz bērniem, viņa izsoļoja no istabas, lai sadzītu rokā tēvoci Endrjū.

—    Pfu! — Pollija izdvesa garu atvieglojuma nopūtu. — Bet nu man jāskrien mājās. Ir jau šausmīgi vēls. Es dabūšu bārienu.

—  Tikai, lūdzu, lūdzu, atgriezies pēc iespējas ātrāk, — Digorijs teica. — Pilnīgs vājprāts, ka viņa ir te. Mums kaut kas jāizdomā.

—   Lai nu tagad ar to tiek galā tavs tēvocis, — teica Pollija. — Tas bija viņš, kas uzsāka visu šo jezgu ar maģiju.

—    Lai kā ari būtu, tu taču atgriezīsies, vai ne? Velns parāvis, tu taču neatstāsi mani vienu šajā ķibelē!

—   Došos mājās pa tuneli, — Pollija vēsi atteica, — tā būs ātrāk. Bet, ja tu vēlies, lai es atgriežos, vai nebūtu labāk, ja tu vispirms lūgtu piedošanu?

—Lūgtu piedošanu? —iesaucās Digorijs. — Nu, tā var runāt tikai skuķis! Ko tad es tādu esmu izdarījis?

—   Nē, nu, protams, neko! — Pollija dzēlīgi noteica.

—   Tikai gluži kā tāds kauslīgs zaķpastala gandrīz vai norāvi man roku tajā telpā ar vaska figūrām. Un tad tikai pieskandināji ar āmuru zvanam — kā pēdējais idiots. Un tajā mežā tikai pagriezies atskatīties, laiviņai rastos izdevība tev pieķerties, pirms ielēcām dīķī. Neko vairāk izdarījis jau neesi!

—Aktā! — Digorijs pārsteigts novilka. — Labi! Lūdzu, piedod! Un es patiešām nožēloju to, kas notika Statuju Zālē. Nu re, esmu palūdzis piedošanu. Un tagad esi tik laba un atgriezies. Es būšu šausmīgā ķezā, ja tu neatgriezīsies.

— Nevaru iedomāties, kas ar tevi varētu notikt. Tas jau būs Keterlija kungs, kas sēdēs uz nokaitētiem krēsliem un gulēs starp ledus blāķiem. Vai ne?

—  Tad ne jau tas! — teica Digorijs. — Es baidos par māti. Ja nu tā briesmone ieiet viņas istabā? Viņa taču var pārbiedēt māmiņu līdz nāvei.

—Jā, saprotu, — noteica Pollija pavisam citādā balsī.

—   Labi, salīgsim mieru. Es atgriezīšos — ja vien varēšu. Bet tagad gan man jāsteidzas. — Un viņa caur mazajām durtiņām ierāpās tunelī. Tumšais, siju šķērsotais gaņģis, kas vēl nesen šķita tik satraucošs un piedzīvojumiem bagāts, tagad likās miermīlīgs un mājīgs.

Un tagad atgriezīsimies pie tēvoča Endrjū. Viņa nabaga vecā sirds dauzījās kā negudra, viņam streipuļojot lejup pa bēniņu kāpnēm un laiku pa laikam mutautā noslaukot no pieres sviedrus. Sasniedzis guļamistabu, kas atradās apakšstāvā, viņš aizslēdza aiz sevis dunas un tūlīt pat devās pie skapja, kur sagrābstīja no krustmātes Let ijas acīm labi noslēpto viskija pudeli un glāzi. Piepildījis glāzi ar kaut kādu riebīgu, pieaugušo iecienītu dzērienu, viņš to izrāva vienā paņēmienā. Tad dziļi ievilka elpu.

— Goda vārds, — viņš sev teica. — Esmu šausmīgi satraukts. Tik tiešām nepatīkami! Un manos gados!

Tad viņš ielēja un iztukšoja vēl vienu glāzi. Pēc tam ņēmās pārģērbties. Tu noteikti nekad neesi redzējis tādas drēbes, turpretī es tās atceros. Ap kaklu viņš aplika augstu, spīdīgu un stīvu apkakli, kas liek visu laiku turēt zodu stīvi izslietu. Tad apģērba baltu, musturotu vesti un priekšā sakārtoja zelta pulksteņķēdi. Pēc tam uzvilka vizītsvārkus, ko īpaši taupīja kāzu un bēru gadījumiem. Sameklējis vislabāko cilindru, viņš notrausa no tā putekļus. Uz tualetes galda vāzē krustmāte Letija bija sakārtojusi ziedus. Tēvocis vienu paņēma un iesprauda pogcaurumā. No kreisās atvilktnes viņš paņēma tīru mutautiņu — tik burvīgu, kādus šodien vairs nekur nevar nopirkt, — un mazliet to iesmaržoja. Sameklējis biezā, melnā lentē iekārtu monokli, viņš to iesprauda acī un tad nopētīja sevi spogulī.