Burvja māsasdēls

—     Uz priekšu, vergs! — Ragana uzsauca tēvocim Endrjū. Tas sāka kaut ko murmināt par «neapdomīgu spēka pielietošanu — patiešām jāpiebilst…», tomēr viens vienīgs Džeidisas acu uzmetiens aizbāza viņam muti. Ragana izstūma tēvoci no istabas, tad no mājas, un Digorijs, šai brīdī steigdamies lejup pa kāpnēm, ieraudzīja tikai aiz abiem aizkrītam durvis.

—Jupis parāvis! —viņš iesaucās. — Nu viņa ir palaista Londonas ielās! Un turklātvēl ar tēvoci Endrjū! Interesanti, kas tagad notiks?

—Ak, Digorija jaunskungs,—iesaucās kalpone, kam šī diena patiešām šķita lieliska, — baidos, ka mis Keterlija ir kaut kādā veidā sadauzījusies.

Abi iesteidzās viesistabā, lai paskatītos, kas noticis.

Ja krustmāte Letija būtu nokritusi uz kailas grīdas vai pat uz paklāja, viņai laikam būtu salauzti visi kauli, bet, par laimi, viņa bija novēlusies uz matrača. Krustmāte bija ļoti izturīga veca dāma: tajos laikos krustmātes parasti tādas bija. Paostījusi ožamo spirtu un brītiņu mierīgi pasēdējusi uz matrača, viņa paziņoja, ka, atskaitot pāris zilumu, ar viņu viss esot kārtībā. Drīz vien viņa saņēma rīcības grožus savās rokās.

—   Sāra! — viņa pavēlēja kalponei, kurai nekad agrāk nebija laimējies piedzīvot tādu dienu, — dodies uz policiju un paziņo, ka apkārt klejo bīstama vājprātīgā. Kērka kundzes pusdienas es uznesīšu augšā pati.

Kērka kundze, protams, bija Digorija māte.

Kad māte bija pabarota, Digorijs un krustmāte paēda arī paši. Pēc tam Digorijs sāka nopietni prātot, ko darīt.

Vissvarīgākais pašreiz šķita pēc iespējas ātrāk aizgādāt Raganu atpakaļ uz viņas pašas pasauli vai vismaz dabūt projām no mūsējās. Un, pats galvenais, nepieļaut, ka viņa klaiņotu pa māju. Māte nedrīkstēja Raganu redzēt. Arī pa Londonu viņai nedrīkstētu atļaut klaiņot. Kad Ragana neveiksmīgi mēģināja «uzspridzināt» krustmāti Letiju, Digorija dzīvojamā istabā nebija, tomērviņš bija redzējis to sagraujam Cārnas pils durvis, tāpēc zināja, kāda šausmīga vara Džeidisai piemīt, tikai nenojauta, ka šajā pasaulē viņai tā pilnīgi zudusi. Turklāt zēns zināja, ka Ragana nolēmusi šo pasauli iekarot. Digorijs nebūt nebija drošs, vai šajā brīdī viņa jau nespridzināja Bakingemas pili un Parlamenta ēku, un viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka ne viens vien policists pārvērties mazā pīšļu kaudzītē. Turklāt šķita, ka viņš neko nevar līdzēt. «Liekas, ka gredzeni darbojas kā magnēts,» Digorijs nodomāja. «Ja es viņai kaut kā varētu pieskarties un tad ātri uzvilkt dzelteno gredzenu, mēs abi nokļūtu Starppasauļu Mežā. Interesanti, vai viņa tur atkal savārgtu? Vai šī vieta uz viņu vienmēr tā iedarbojas, vai arī tas bija tikai trieciens, zaudējot savu pasauli? Taču acīmredzot būs vien jāriskē. Bet kā lai es to briesmoni atrodu? Laikam gan krustmāte Letija mani nemaz nelaidīs laukā, ja nepateikšu, kurp dodos. Turklāt man navpat vairākpar diviem pensiem. Ja man, viņu meklējot, jābraukā ar autobusiem un tramvajiem pa visu Londonu, tad vajadzētu kaut kur dabūt naudu. Tā vai citādi, bet man nav ne mazākās jēgas, kur viņu meklēt. Interesanti, vai tēvocis Endrjū vēl aizvien ir kopā ar viņu?»

Beigu beigās šķita, ka vienīgais saprātīgais, ko viņš varēja darīt, ir gaidīt un cerēt, ka tēvocis Endrjū ar Raganu atgriezīsies. Tad, nemaz neļaujot Džeidisai ieiet iekšā, jāizskrien ārā, jāpieķeras viņai un jāuzvelk dzeltenais gre­dzens. Tas nozīmē, ka vajadzēja uzmanīt parādes durvis, tāpat kā kaķis uzmana peles alu. Nedrīkstēja posteni atstāt ne uz mirkli. Tā nu viņš iegāja ēdamistabā un gandrīz vai «pielipa» pie loga. Tas bija erkera logs, no kura varēja pārredzēt gan parādes durvju kāpnes, gan ielu visā tās garumā, tā ka neviens nepamanīts nenokļūtu līdz mājas ieejai.

«Diez ko tagad dara Pollija?» Digorijs nodomāja, pulkstenim gausi aiztikšķot pirmo pusstundu. Viņš visu laiku domāja par draudzeni.' I aču tev par to nebūs jālauza galva, jo es par viņu tūlīt pastāstīšu. Uz pusdienām Pollija ieradās ar nokavēšanos, un viņas zeķes un kurpes bija gluži slapjas. Kad meitenei jautāja, kur tad viņa bijusi un ko darījusi, Pollija atbildēja, ka bijusi ārā kopā ar Digoriju Kērku. Iztaujāšanai turpinoties, viņa atzinās, ka kājas saslapinājusi dīķī kādā mežā. Viņai jautāja, kur tad šis mežs esot. Pollija atbildēja, ka īsd nezinot. Tad jau tas laikam būšot viens no parkiem, viņai jautāja. Uz to viņa godīgi atbildēja, ka tas patiešām varētu būt tāds kā parks. No šīs sarunas Pollijas māte secināja, ka Pollija, neprasotnevienam atļauju, aizklīdusi uz kādu nezināmu Londonas nostūri, staigājusi pa svešu parku un uzjautrinājusies, lēkājot pa peļķēm. Polliju norāja par palaidnīgu meiteni, kurai aizliegs rotaļāties ar to «Kērku puiku», ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies vēlreiz. Pusdienās viņu atstāja bez saldā ēdiena un pēc tam aizsūtīja uz veselām divām stundām gulēt. Tajos laikos ar bērniem bieži tā atgadījās.